A.Ročāne:"Sieviešu futbols ir daudz emocionālāks nekā vīriešu"

10:11 7. oktobris, 2017

Pastāsti nedaudz par sevi, kas esi un kāpēc futbols?

Šis ir jautājums uz kuru nācies atbildēt ļoti bieži. Mani sauc Anastasija Ročāne un futbolu spēlēju jau trīspadsmit gadus. Pirms tam nodarbojos ar basketbolu, bet traumas dēļ nācās tam atmest ar roku.

Mans brālis spēlēja futbolu un vienu dienu mammai teicu, ka vēlos nodarboties ar kādu sporta veidu. Mamma piedāvāja izvēlēties, es paskatījos uz brāli un teicu, ka gribu spēlēt futbolu. Tas viss, neskatoties uz to, ka iepriekš futbolam nebiju sekojusi, tik vien kā brālim līdzi aizbraukusi uz kādu no turnīriem.

Kā iesākās Tava futbolistes karjera?

Aizgāju uz JFC Skonto treniņu Mežaparkā pie treneres Karīnas Šakurovas, tad vēl vienu un iepatikās. Sākumā protams bija nedaudz bail, bet kolektīvs mani labi pieņēma. Tā arī ar treneri Karīnu Šakurovu esam kopā joprojām. Tas bija 2005. gads, kad sāku un esmu vienīgā, kas no tā laika komandas joprojām spēlē.

Kādā pozīcijā Tu spēlē?

Nomināli esmu centra aizsardze, bet pēdējā laikā spēlēju gan par malējo aizsargu, gan par malējo pussargu.

Arī izlases pārstāvēšana Tev nav sveša?

Jā! U15 izlase diemžēl vēl tajā laikā nebija, bet es esmu spēlējusi gan U17, gan U19 izlasēs. Pēc U19 uzreiz iekļuvu arī Nacionālajā izlasē, kur esmu joprojām.

 

 

Pieļauju, ka daudziem lasītājiem ir maza nojausma par sieviešu futbolu Latvijā, tāpēc, pastāsti, lūdzu, kas ir sieviešu futbols, kāda ir tā vieta Latvijas sportā?

Patiesībā, jau tad, kad sāku spēlēt, ļoti daudzas meitenes nodarbojās ar futbolu. LFF daudz strādā, lai sieviešu futbols attīstītos. Iespēju robežās arī es cenšos iesaistīties šajos procesos. Es esmu LFF vēstnese un kopā ar vēl dažām meitenēm no izlases, un ar pārstāvjiem no LFF braukājam uz dažādām Latvijas vietām, vadām atklātos treniņus un popularizējam futbolu. Mēs saskaramies ar situāciju, ka meitenes pirms mūsu ierašanās neko nezina par sieviešu futbolu. Tad nu mēs cenšamies sniegt kaut nelielu ieskatu tajā. Jūtams arī rezultāts un arvien vairāk meitenes iesaistās futbolā. Ja pirms pāris gadiem U10 grupā bija tikai trīs komandas, tad pašlaik, ja nemaldos, spēlē ap astoņām U10 komandām. 'Par to jāsaka paldies LFF un, jo īpaši bijušajai Latvijas izlases vārtsardzei Ņinai Travkinai (Maksimovai), kura ar savu entuziasmu ir panākusi ļoti daudz pozitīvas izmaiņas.

Kas ir tas, kas traucē vēl vairāk kvantitatīvi palielināt meiteņu pievēršanos futbolam?

Manuprāt, pie vainas daļēji ir stereotipi. Laikā, kad vecāki vairāk vai mazāk var izlemt ar ko bērns nodarbosies, uzskats, ka futbols nav meiteņu sporta veids noteikti nenāk par labu. Tāpēc daudzas meitenes futbolā ienāk 15-16 gadu vecumā, kad jau pašas var izlemt ko vēlas un vecāki vairs nespēj iebilst.

Četras komandas augstākajā līgā, otro vietu vēl nesen uzvarējāt ar 7:0. Nav neinteresanti?

Visi zina, ka mums ir visstiprākais sastāvs. Mums ir vislielākā pārstāvniecība izlasē un tas laikam nostrādā kaut kā psiholoģiski. Nereti jūtam, ka pretinieces ir nolaidušas rokas jau pirms spēles. Ja runājam par FK Liepāja, tad pirmajās divās spēlēs uzvarējām tikai ar vienu vārtu pārsvaru un tikai trešajā spēlē, kad mums ļāva dominēt viņu laukuma

pusē, mēs uzvarējām pārliecinoši. Bet nav jau arī mums viss tik rožaini. Daudzas meitenes strādā un nereti gadās situācijas, kad mums ir problēmas uz spēli savākt vienpadsmit spēlētājas. Šie lielie rezultāti veidojas tādēļ, ka pēc trešajiem, ceturtajiem zaudētajiem vārtiem meitenes zaudē vēlmi cīnīties tālāk.

Šāda dominance nāk par labu sieviešu futbola attīstībai? Ko darīt?

Noteikti nē. Domāju, ka pie vainas ir treniņprocess, bet jāsaprot, ka Latvijā tas ir amatieru sports un daudzas meitenes strādā, līdz ar to bieži nākas izlaist treniņus. Tāpat arī jāstrādā pie psiholoģijas. Kad spēlēju Pērnavā, tad arī pret pēdējo vietu spēlējot nācās atdot visus spēkus. Pat neskatoties, ka Tu uzvari ar 10:0. Latvijā meitenes jau pie 0:3 salūzt un turpmākā spēles daļa ir tikai formalitāte.

Vai nav tā, ka Rīgas futbola skola pārvilina visas labākās spēlētājas pie sevis?

Nedomāju, ka kāds kādu speciāli pārvilina, bet lielu lomu noteikti spēlē tas, ka pie mums par spēlēšanu nav jāmaksā. Ekonomiskā situācija ir tāda, ka tas bieži vien nospēlē izšķirošo lomu kluba izvēlē. Tāpat arī liela loma ir tam, ka esam vadošais klubs. Jaunās meitenes labprāt nāk pie mums, jo kurš gan negrib uzvarēt?

 

Svētdien cīņa par nākamo trofeju – Latvijas kausa fināls. Kādas ir sajūtas? Tas ir kas īpašs?

Tas noteikti ir kas īpašs. Viena spēle, kurā izšķiras viss. Turklāt, šogad mums dažādu iemeslu dēļ sastāvā nebūs trīs ļoti svarīgas spēlētājas. Spēlētājas, kuras var izšķirt spēles, tāpēc domāju, ka būs saspringta un līdzīga cīņa. Būs grūti, arī psiholoģiski, bet tā ir iespēja sevi parādīt citām meitenēm.

Esi izcīnījusi vairākas trofejas gan ar klubu, gan izlasi, bet kādas individuālās balvas esi ieguvusi?

Patiesībā individuālo balvu ir visai daudz, bet visspilgtāk atmiņā palicis 2015. gads, kad kļuvu par Sieviešu futbola līgas labāko aizsardzi. Tā man ir viena no svarīgākajām balvām. Tajā gadā tiku nominēta arī labākās Latvijas futbolistes balvai. Jebkurā gadījumā es zinu, ka man ir kur augt un, galvenokārt, pierādīt sev, ka es varu vairāk un vairāk, neapstāties un iet uz priekšu.

Kāda ir spilgtākā epizode Tavā karjerā, nozīmīgākā trofeja?

Mēs piedalījāmies otro gadu Čempionu līgā, aizbraucām uz Somiju un pirmā spēle bija pret Ukraiņu klubu no Harkovas. Pirmajā puslaikā pēc pašu kļūdām ielaidām četrus muļķīgus vārtus, savukārt otrajā puslaikā jau spēlējām labāk un pēc vienīgā mūsu nopelnītā stūra sitiena es guvu vārtus ar galvu. Tie bija pirmie vārti vēsturē Čempionu līgā kādai no Latvijas komandām. Neskatoties uz nepatīkamo zaudējumu, tieši šis moments ir tā spilgti iespiedies manā atmiņā.

Visnozīmīgākā trofeja noteikti bija pirmais Latvijas čempiona tituls. Tajā gadā bija ļoti sīva konkurence un pēdējā spēlē uzvarot FK Liepāja ieguvām trofeju. Protams, ka panākumus ar izlasi arī nedrīkst aizmirst. 2011. gadā izcīnījām Baltijas kausu. Uzvarējām Igauniju un nospēlējām neizšķirti ar Lietuvu, ar ko pietika, lai iegūtu kausu. Atmiņā paliekoša ir arī Aphrodite cup kausa iegūšana šogad, kad finālā 11m soda sitienu sērijā uzvarējām Igauniju. Šādi turnīri vairo pārliecību par saviem spēkiem.

Kāda ir vīriešu attieksme, kad uzzina, ka esi futboliste?

Pat nezinu, ko atbildēt. Esmu diezgan labi atpazīstama un, šķiet, ka visi jau zina, ka es spēlēju futbolu. Ik pa laikam gan kādam mana nodarbošanās ir pārsteigums, bet tas vairāk tādēļ, ka viņi vispār nav informēti par sieviešu futbola eksistenci Latvijā.

Sieviešu komandu Latvijā nav daudz, tāpēc noteikti nereti nākas trenēties/spēlēt starp vīriešiem/ jauniešiem. Ar ko reāli varat konkurēt? Spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu?

Pagājušogad ar izlasi spēlējām U-14 B grupas turnīrā un izcīnījām trešo vietu. Protams, ka ir grūti ar puišiem cīnīties, jo neviens puisis nevēlas zaudēt meitenēm. Patiesībā mēs diezgan reti spēlējam pret puišiem. Viens no iemesliem ir tāds, ka puiši, izrādoties spēcīgāki, nereti mēdz izturēties nievājoši.

Vienreiz aizvadījām pārbaudes spēli pret U-19 jauniešu izlasi un tajā laikā mums izlasē arī lielākā daļa bija 18-19 gadus vecas meitenes. Domāju, ka jebkuram ir skaidrs, ka meitenes nevar konkurēt ar sava vecuma puišiem. Tajā spēlē zaudējām ar 0:21 vai 0:24. Pirmos vārtus zaudējām jau 15. sekundē un tas viss neskatoties uz to, ka mēs sākām no centra. Šādas spēles burtiski nogalina vēlmi turpināt. Ar laiku, kad emocijas norimst, jau saproti, ka šādās spēlēs objektīvi nav iespējas konkurēt.

Īsā atbilde uz Tavu jautājumu ir – reāli mēs varam konkurēt ar U-14, U-13 puišiem.

Vai ir jūtams, ka sievietes arī laukumā mēdz būt krietni emocionālākas un nereti arī rupjākas? ir redzēti video ar visnotaļ skarbām epizodēm. Kāda Tev ir bijusi saskarsme ar šo?

Es uzskatu, ka pilnīgi noteikti sieviešu futbols ir daudz emocionālāks nekā vīriešu, jo pašas sievietes ir emocionālas un sieviešu futbolā vīrietim ir grūti strādāt - daudz emocijas, pārdzīvojumi, asaras. Piekrītu arī, ka sieviešu futbols ir rupjāks par vīriešu. Man liekas ka vīriešu futbola ir ļoti daudz teātra, kad simulācija ir gandrīz pie katras divcīņas, bet sieviešu futbola meitenes nepadodas. Šī pašatdeve laukumā un cīņa par katru momentu arī raksturo meitenes futbolā, kuras pat pēc sitiena pa kājām mēģinās sagla

bāt bumbu un līdzsvaru, turpinot veidot momentu. Arī man pašai katra spēle nes savu noskaņojumu, mērķi un saturu. Tāpēc noteikti esmu saskārusies arī ar rupju futbolu laukumā.

Kādas ir iespējas meitenēm no Latvijas tikt kādā labā Eiropas līgā?

Tikko uz Itāliju aizbrauca mūsu vārtsardze Marija Ibragimova, dažas meitenes spēlē Polijā. Iespējas ir, bet jāsaprot, ka ir naivi cerēt, ka uz Latvijas sieviešu līgu kāds brauks meklēt spēlētājas. Sieviešu futbolā iniciatīvai ir jānāk no pašas spēlētājas. Pati arī nokļuvu pārbaudēs Krievijā pēc tam, kad biju aizsūtījusi uz klubu savu CV.

Jāsaprot arī, ka nopietnākās līgās arī treniņprocess tiek aizvadīts pavisam citā līmeni un intensitātē, un, ja gribam, ko sasniegt ir jābūt tam gatavai. Krievijā, pēc viena no pirmajiem treniņiem, kurš man likās ārkārtīgi smags, izrādījās, ka vietējām meitenēm tā ir ikdiena un bez maz vai vieglākais no visiem iespējamajiem treniņiem.

Vai Tev pašai nav vēlmes uzspēlēt augstākā līmenī?

Vēlme ir vienmēr! Protams, ka vēlos izbaudīt augstāku līmeni spēlējot ārpus Latvijas! Vienmēr esmu par to sapņojusi, bet dzīve man pienesa jaunu izaicinājumu – kļūt par futbola treneri. Esmu droša, ka man ir nākotne futbolā, ja ne pašai spēlējot, tad manai treneres karjerai. Tagad būtu ļoti grūti kaut kur aizbraukt spēlēt, jo esmu pieradusi pie komandas, ar kuru esmu no pašiem pirmssākumiem. Vispār man ir uzskats, ka, lai brauktu prom un progresētu, tas būtu jādara krietni agrāk. Nezinu cik ilgi vēl spēlēšu

futbolu, jo katra diena var atnest jaunu izaicinājumu, bet es noteikti turpināšu trenēt un tā ir mana nākotne saistībā ar futbolu!

Latvijā sieviešu futbols ir amatieru sports, bet tā nav visur pasaulē. Cik lielas naudas apgrozās top līgās?

Es domāju, ka vadošajiem klubiem Vācijā un Spānijā algas ir ļoti labas un kaut ko iekrāt nebūtu problēmas. Nav pat jāmeklē top līgas. Kad ar izlasi spēlējām un uzvarējām AAE, bijām patiešām pārsteigtas – arī viņas savos klubos pelna patiešām labu naudu. Runa jau nav tikai par algu. Kad aizbrauc uz citām valstīm, redzi tās bāzes, iespējas, kas paveras tur un, kad spēlē vairāk kā desmit tūkstošu ietilpīgā stadionā… pat neskatoties uz to, ka tribīnes ne tuvu nav pilnas, burtiski asaras saskrien acīs. Gribas, lai arī pie mums ir kaut kas līdzīgs.

Vīriešu futbolā runā par top 4, top 5 līgām. Kāda ir situācija sieviešu futbolā? Kuras ir spēcīgākās līgas?

Vietējos čempionātus ļoti maz kur rāda un ir grūti salīdzināt šos čempionātus. Savādāk ir ar Čempionu līgas spēlēm, kur ir patiešām liela ažiotāža. Ja man būtu jāmin spēcīgākais klubs Eiropā, tad es noteikti liktu uz VfL Wolfsburg, kuras spēli esmu vērojusi arī klātienē, kad Čempionu līgas ietvaros pretī stājās meitenes no Pērnavas.

Sieviešu futbolā ir krietni sarežģītāk izsisties gan klubu, gan izlašu līmenī, ko atzīmējis arī izlases treneris, bet kādas, tavuprāt ir reālās iespējas izsisties un cik tālu mūsu komandas var "aizspēlēties"?

Izlase jau vairākkārt ir bijusi pavisam tuvu tikšanai laukā no grupas un dažbrīd var tikai nobrīnīties, kādēļ mēs beigās nospēlējam tik neveiksmīgi un tomēr netiekam ārā. Acīmredzot mums vēl ir jāprogresē, nopietnāk jāpieiet treniņprocesam un iespējas būs.

Pati, kā savu sapni minēji spēlēšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tas ir sasniedzams sapnis?

Pēc šī gada mēs arvien vairāk un vairāk ticam, ka mēs varam to sasniegt. Bija brīži, kad likās – tas ir neiespējami, bet šogad no divpadsmit spēlēm esam zaudējuši tikai vienā pret Jordāniju un esam ieguvušas pārliecību par saviem spēkiem. Esmu pārliecināta, ka tas ir tikai laika jautājums un mēs tur būsim.

Cik objektīva ir Latvijas vieta FIFA rangā?

Neskatoties uz to, ka mēs pēdējā laikā esam krietni pacēlušies rangā, domāju, ka joprojām tas nav līdz galam objektīvs. Piemēram, spēle pret Jordāniju, kura ir 50. vietā rangā. Lai gan mēs to spēli zaudējām, nevienam no tiem, kurš redzēja spēli, nebija šaubas par to, ka esam labākas.

Jau minēji, ka esi spēlējusi vairākās pozīcijās un nereti arī izbrūkošajā grupā, bet pēdējā spēlē, ko uzvarējāt ar 21:0, Tu guvi sešus vārtus un vispār esi ceturtā rezultatīvākā līgas spēlētāja ar 18 vārtiem 12 spēlēs. Nav kaut kā neierasti Tavai pozīcijai?

Šogad, lielākoties esmu spēlējusi par malējo aizsargu, bet pēdējo spēli nospēlēju kā malējais pussargs. Principā, esmu spēlējusi visur, izņemot vārtos. Runājot par manu rezultativitāti, man pašai tas ir pārsteigums un šī ir mana rezultatīvākā sezona. Tas viss, neskatoties uz to, ka man vairāk padodas atdot piespēli nevis pašai izveidot vārtu gūšanas momentu. Vismaz man tā škiet.

Jau pieminēji, ka esi arī trenere. Ko tas Tev nozīmē un kā Tu nokļuvi līdz trenēšanai?

Tas man ļoti daudz ko nozīmē un tā ir mana nākotne. Ļoti bieži vēroju treniņus un analizēju katru vingrinājumu un tā nozīmi. Tagad arī mācos LSPA un apgūstu šīs zinības padziļināti. Bet reāli trenēt sāku trīs gadus atpakaļ, un jau esmu guvusi zināmus panākumus. Neskatoties uz to, ka komandā neviena meitene pirms tam nav nodarbojusies ar futbolu, mēs pēc pusotra gada treniņiem uzvarējām pirmo līgu.

Kura ir Tava favorītkomanda vīriešu futbolā?

No pasaules līmeņa komandām vistuvākā man laikam ir Real Madrid, bet Latvijā vēsturiski visvairāk līdzi jutusi esmu FK Ventspils. Tas laikam dēļ panākumiem eirokausos. Protams, nevar nepieminēt arī RFS, kuru nāku atbalstīt uz stadionu un bieži sanāk pavērot arī viņu treniņus. RFS iekaro sirdis un arvien vairāk asociējas ar savu klubu.

Tavs favorītspēlētājs?

Patiesībā nav man neviena tāda, par kuru es izteikti fanotu ne vīriešu, ne sieviešu futbolā, bet, ja ir kāds jāatzīmē, tad tas noteikti būtu Sergio Ramos, no kura var daudz ko mācīties.

Kā Tu pavadi savu brīvo laiku?

Patiesībā šī brīvā laika izteikti trūkst, jo ļoti daudz laika aizņem gan pašas spēlēšana, gan jo īpaši trenēšana. Brīvo laiku cenšos pavadīt ar ģimeni, ar savu trīs gadus veco meitu.

Meita spēlēs futbolu?

Jā, es noteikti viņu vedīšu uz treniņiem. Tagad viņa izrāda interesi par bumbu un mājās arvien vairāk aicina uzspēlēt, bet jebkurā gadījumā es neuzspiedīšu un viņai pašai jāizvēlas savs sporta veids. Sākumā gan nelielu pamudinājumu droši vien vajadzēs.

 

 

 

 

 

Citi raksti