Daniils Ulimbaševs. 90' intervija

17:20 19. jūlijs, 2017

Vārds: Daniils
Uzvārds: Ulimbaševs
Ģimenes stāvoklis: aizņemts
Bērni: dēls
Vecums: 25 gadi

Tev tāds Latvijas futbolistiem neparasts profesionālās karjeras sākums. Pirmais klubs Zviedrijas 3. līgā. Pastāsti par savām gaitām līdz Zviedrijai?

Es gāju bērnudārzā, man bija seši gadi un treneris Andrejs Jegorovs no FK Auda Neo ienāca un atstāja savas vizītkartes, sakot, kurš grib, var pievienoties komandai. Es ar mammu aizgāju. Pirmo treniņu nokavēju un ierados pēdējais. Man patika un turpināju. Pēc tam pievienojos otrajai komandai. Treneris bija Dmitrijs Petrenko, kurš tagad strādā Zviedrijā, tajā pašā klubā, kur spēlēju. Tagad AFC Eskilstuna spēlē Zviedrijas augstākajā līgā. Spēlēju tur līdz kādiem 17 gadiem. Ar komandu aizbraucām uz pārbaudes turnīru Zviedrijā. Es tur labi nospēlēju un komandas treneris un īpašnieks man un vēl četriem spēlētājiem piedāvāja palikt. Mācījos zviedru valodu. Arī Aleksejs Giļņičs tur bija. Viņš pēc tam aizbrauca uz Cesena U19. Es uz pusgadu aizbraucu uz Itāliju, klubu Pomezia. Aģents Marko Trabucchi palīdzēja tikt Itālijas ceturtajā līgā. Parakstīju līgumu uz pusotru gadu. Klubs labi spēlēja, šķiet, ka bija jāspēlē pārspēles par tikšanu līgu augstāk, bet kluba prezidentam radās problēmas un klubs bankrotēja. Atgriezos Zviedrijā. Gadu nospēlēju Zviedrijā un pateicoties Marko tiku Spartakā.

Tu esi no Vecmīlgrāvja. Daudzi Latvijā pazīstami futbolisti nāk no turienes. Tā vien šķiet, ka tas ir Rīgas futbola centrs. Piekrīti?

Jā, var teikt arī tā. Daudzi spēlētāji ir no Vecmīlgrāvja. Māliņš, Šabala…

Tavs pirmais treneris ir Andrejs Jegorovs, bet kuram trenerim ir lielākā loma Tavā karjerā?

Viennozīmīgi Dmitrijs Petrenko. Viņš kopā ar mums pārvācās uz Zviedriju. Viņš mani trenēja no vienpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem un man ļoti palīdzēja kļūt par futbolistu. Viņš savā darbā ielika visu dvēseli.

Kādēļ pārcēlies uz FK Spartaks Jūrmala. Kā radās šī iespēja pārcelties uz Latvijas Virslīgu?

Zviedrijā spēlēju pēc spēka trešajā līgā. Spartaks tajā laikā, kad Marko man piedāvāja, cīnījās par vadošajām pozīcijām. Tas ir labs ieraksts CV, lai tiktu kaut kur tālāk. Tajā laikā Marko sadarbojās ar Spartaku. Viņš zināja, uz ko esmu spējīgs.

Kā Tu raksturotu treniņprocesu atšķirības?

Itālijā treniņi bija citā līmenī. Visi spēlētāji ir ļoti ātri ne tikai kājās, bet arī domāšanā. Arī fiziski viņi ir ļoti spēcīgi. Tur bija smagi. Latvijā arī nav slikti. Vismaz skrienam mēs labi.

Vari salīdzināt šo līgu līmeņus?

Tagad pilnīgi noteikti Latvijas Virslīga ir spēcīgāka. Zviedrijā spēlēja daudz jauni un ļoti talantīgi spēlētāji. Viss vairāk balstījās uz emocijām. Šeit ir vairāk taktikas un spēle ar galvu.

Turpmāko pāris gadu laikā nomainīji vairākus klubus. Pastāsti par to sīkāk, kāpēc šī lielā "skraidīšana"?

Pēc Spartaka man piedāvāja braukt uz Daugavpili. Viņi bija tikko kļuvuši par čempioniem. Nākamajā sezonā piedalīsies Čempionu līgā. Domāju, kāpēc ne. Tur spēlēja arī mans draugs, būtu iespēja kopā papildus strādāt un pilnveidoties. Aizbraucu un, kad bija palikusi nedēļa līdz transfēru loga beigām, man piedāvāja līgumu, kurā bija punkts, ka bez manas piekrišanas drīkst mani jebkur izīrēt. Man nebija citi varianti, es parakstīju un mani aizsūtīja uz Ilūksti. Tā bija “interesanta pieredze”, ilgi tur nepaliku.

Ilūkstei tika piedēvēta saistība ar totalizatoriem. Esot tur, Tu juti, ka notiek kaut kas nesportisks?

Man tajā laikā bija divdesmit gadi. Es varēju visu arī nesaprast, bet bija jūtams, ka atsevišķi spēlētāji dažās epizodēs nespēlē uz maksimumu. Spēles starp Ilūksti un Daugavpili jau pašā saknē ir dīvainas, kad abu klubu vadībās ir viens cilvēks. Vienā no epizodēm pat gandrīz nonācām līdz kautiņam. Negribas to visu atcerēties.

Uz kurieni devies pēc tam?

Tālāk devos uz FK Jūrmala, kuras treneris bija Mihails Koņevs. Tajā laikā vēl Virslīgā bija desmit komandas. Nospēlēju pusgadu un finišējām, šķiet virs FK Spartaks Jūrmala. Komanda bija ļoti laba, ar ļoti labiem leģionāriem. Lucas Trecarichi, kurš ir spēlējis Argentīnas U20 izlasē un LaLiga2 Sevilla Atletico sastāvā. Héctor Daniel Romero no Argentīnas un Diego Emiliano Silva no Urugvajas. Nākamajā sezonā atnāca jauni spēlētāji un sāka notikt kaut kas līdzīgs, kas notika Ilūkstē. Arī Koņevs pameta komandu. Man FK Ventspils piedāvāja līgumu un es piekritu.

Divas reizes esi kļuvis par čempionu, turklāt ar divām dažādām komandām. Vari salīdzināt sajūtas, kādas pārņēma abās reizēs?

Spartakā es spēlēju vairāk. Biju ar komandu visu sezonu un jutos pilntiesīgs čempions. Ventspilī es biju pussezonu un nespēlēju tik daudz. Ventspilī bija problēmas ar treneri Pučinski. Biju jauns un varbūt vajadzēja paklusēt kādreiz.

Interesanti, ka abas reizes, pēc titula izcīnīšanas, Tu pameti komandu. Kādēļ?

No RFS bija ļoti labs piedāvājums. Runāju ar spēlētājiem ar kluba vadību. Sapratu, ka klubam ir lielas ambīcijas un viss ir līmenī. Spartakā mēdza kavēties algas. Pagājušajā gadā mūsu ģimenē piedzima bērns un man ir jādomā par ģimeni. Stabilitāte un drošības sajūta, protams, ir svarīga, bet redzu arī, kā veidojas komanda un mēs (RFS) pašlaik tabulā neesam vietā, kuru esam pelnījuši.

Atsevišķu komandu līdzjutēji Tev piedēvē "daivotāja" titulu. Arī pašam ir radies priekšstats, ka Tu izteikti mēdz parādīt pārkāpumus vai šķietamos pārkāpumus pret sevi. Kāda ir Tava nostāja šajā jautājumā?

Šāds priekšstats, noteikti, ir izveidojies pēc spēles pret FK Metta/LU, bet tajā epizodē bija simtprocentīgs 11m soda sitiens. Es dzirdēju, ko Riherts pēc spēles teica un man par to nāk smiekli. Pretinieks pats man atzina, ka ir trāpījis un tiesnesis pārkāpumu ir fiksējis pareizi. Arī pret Riga FC bija situācija, kad mani turēja aiz krekla. Ko man darīt? Nezinu. Varbūt man jāiet vairāk uz svaru zāli, lai tas netraucētu (smejas).

Runājot par Virslīgas kalendāru, kāda ir Tava nostāja situācijā, kad starp spēlēm ir vairākas nedēļas?

Tas nav pareizi. Domāju, ka jebkurš spēlētājs dotu priekšroku spēlēm divas reizes nedēļā, nevis šādā režīmā. Jā, uzkrātos papildus nogurums, bet tas, noteikti, ir labāk, nekā nespēlēt.

Esi bijis izsaukts arī uz Latvijas izlasi, turklāt uz spēli pret Nīderlandi. Laukumā gan netiki, bet pastāsti par atmosfēru, sajūtām, līmeni, kas tur valda?

Tas ir liels gods tikt izsauktam uz izlasi. Sākumā es nervozēju, bet esmu drošs, ka, ja es tiktu laukumā es spētu sevi parādīt no labākās puses. Diemžēl nesanāca.

Tā tak nebija pēdējā reize, vai ne?

Ceru, ka nē. Vajag sevi pierādīt Virslīgā. Mēs tagad redzam, ka no Virslīgas ir iespēja tikt izlasē. Galvenais ir sevi pierādīt.

Neskaitot posmu karjeras sākumā, visu līdzšinējo karjeru esi pavadījis Latvijā. Nav bijusi doma kļūt par leģionāru? Vai ir bijuši kādi piedāvājumi?

Pirms pagājušās sezonas bija viens variants. Aizbraucu uz Čehijas 2. līgas līdervienību. It kā labi sevi parādīju, bet sporta direktors gaidīja citu spēlētāju no Čehijas augstākās līgas un tā arī nekas nesanāca. Pašlaik par to nedomāju, man ir divu gadu līgums, bet nākotnē, noteikti, gribētu kaut kur aizbraukt.

Vai Tev pašlaik ir aģents? Cik tas ir svarīgi futbolistam no Latvijas?

Jā, Aleksandrs Čekulajevs. Ja Tev ir aģents ar labiem sakariem, ir lielāka iespēja kaut kur tikt. Bez saviem cilvēkiem, spēlētājiem no Latvijas ir krietni grūtāk kaut kur izsisties, bet jebkurā gadījumā galvenais ir paša spēlētāja sniegums.

Pārāk bieži Tu vārtus negūsti un šī ir Tava rezultatīvākā sezona karjerā līdz šim, turklāt vienā spēlē guvi pat divus vārtus. Varam uzskatīt, ka Tava loma laukumā mainās un vārti būs biežāk?

Sezonas sākumā spēlēju kā balsta pussargs. Tagad spēlēju tuvāk uzbrukumam un sāk veidoties iespējas gūt vārtus pašam vai atdot rezultatīvu piespēli. Man, protams, patīk uzbrukt. Kuram gan nepatīk? Ceru, ka šie nav mani pēdējie vārti.

Treneris arvien biežāk izmanto kā malējo uzbrūkošo spēlētāju. Labāk malā, vai tomēr centrā?

Grūti pateikt. Es nesaku, ka centrā jūtos sliktāk, bet malā ir vairāk brīvības. Tas man patīk.

Kādās pozīcijās vēl Tu esi spēlējis savas karjeras laikā?

Principā esmu spēlējis visur, izņemot par vārtsargu un centra aizsargu, piemēram Itālijā sākumā spēlēju kā malējais aizsargs.

Kura būtu Tava favorītlīga?

Vācijas Bundeslīga. Es domāju, ka manam spēles stilam visatbilstošākie būtu Vācijas, Austrijas, vai Šveices čempionāti.

Tava favorītkomanda?

RFS un FC Chelsea.

Favorītspēlētājs?

Nezinu. Ja jautā, kurš ir vislabākais, tad viennozīmīgi Messi.

Kam bērnībā sekoji līdzi?

Atceros Andriy Shevchenko. Viņš bija ļoti labs.

Kā pavadi savu brīvo laiku?

Parasti to pavadu ar ģimeni, ar bērnu. Ejam pastaigāties. Daudz pavadu laiku papildus treniņos ar draugiem trenažieru zālē, vai uz Jūrnieku laukumu uzspēlēt.

Pie kā piestrādā treniņos?

Mēdzu nedaudz pažonglēt. Ja ir vārtsargs, tad strādāju arī pie sitieniem. Ar Germanu Māliņu mēdzam iet kopā trenēties. Tad vēl, protams, trenažieru zāle.

Paldies Tev un veiksmīgu sezonu!

 

 

Citi raksti

Jaunākā galerija

Jaunākais video

Sociālie mediji

  • 16:57 18. oktobris, 2017

    Turpinām. Šodien par mūsu treneri, kurš sāka spēlēt futbolu tieši RFS. Romāns Sidorovs ir dzimis 1967. gadā. Uz Rīgas Futbola skolu atnāca tālajā 1974. gadā un veiksmīgi to absolvēja 1985. Pirmie treneri: Zigmunds Upners un Ilmārs Liepiņš. Jaunatnes gados tika izsaukts uz Latvijas PSRS jauniešu izlasēm. Ka profesionālais futbolists spēlēja  FK “Pardaugava”, Jelgavas “RAF” komandā, FK “Valmiera”. Latvijas kausa ieguvējs. Vienu sezonu (94.-95.) aizvadīja Honkongas augstākajā līgā. Latvijas nacionālajā izlasē debitēja 1992. gadā spēlē pret Rumāniju. Kopā valstsvienības sastāvā aizvadīja 4 spēles. Rīgas Futbola skolas treneru korpusam pievienojās 2013. gadā. #RFS #oldschool #rarephotos #icons #timetoremember

Ziņu arhīvs