Vjačeslavs Isajevs 90’ intervija.

11:37 25. jūlijs, 2017

Sveiks! Pastāsti, kā sākās Tavas futbolista gaitas? Kāpēc tieši futbols, ne basketbols vai volejbols?

Man bērnībā bija tāda izvēle. Līdz gadiem astoņiem pagalmā spēlējām futbolu, basketbolu, arī beisbolu, bet man vairāk patika futbols. Visi draugi spēlēja futbolu un, kad sāku mācīties pirmajā klasē, aizgāju uz futbola nodarbībām klubā Auda Neo. Man patika un tā arī paliku. Man padevās arī basketbols. Spēlēju ar Pašečņiku viens pret vienu. Viņš arī no Jaunciema.

Kāpēc tieši Auda Neo?

Tas ir salīdzinoši tuvu mājām. Treniņi notika Jūrnieka stadionā Vecmīlgrāvī. Man no Jaunciema ar autobusu desmit minūtes un esmu klāt. Turklāt mans labākais draugs arī tur trenējās un viņš man sākumā palīdzēja.

Vai atceries savu pirmo treniņu?

Ja pareizi atceros, tad pirmo treniņu nokavēju. Man bija septiņi gadi un atnācu pie trīs gadus vecākiem puišiem - bija grūti. Atceros, ka man bija parastās klasiskās melnās kedas.

Tavs pirmais treneris?

Andrejs Jegorovs. Šķiet, ka pašlaik viņš trenē Babītes jauniešus. Ļoti labs treneris. Viņš man daudz ko iemācīja.

Kurš no treneriem visvairāk ir devis Tavai izaugsmei?

Ja godīgi, tad es visiem esmu pateicīgs, katrs man kaut ko ir devis. Skonto bija sistēma, ka regulāri mainās treneri, tāpēc esmu spēlējis pie ļoti daudziem labiem treneriem – Jegorovs, Nagaicevs, Koņevs, Beškarevs un citi. Katrs manī kaut ko ir ielicis.

Kas Tev lika palikt futbolā?

Grūti tā aprakstīt. Man vienkārši patika spert pa bumbu, skraidīt. Man tas patika septiņu gadu vecumā un patīk joprojām. Nekas nav mainījies.

Kā Tu nokļuvi Skonto?

Šķiet, ka tas bija desmit vai vienpadsmit gadu vecumā. Manuprāt, treneris bija kaut kur aizlidojis un man trīs mēnešus nebija treniņi. Ļoti negribējās iet prom, jo es biju ļoti kautrīgs un baidījos nokļūt jaunā kolektīvā. Beigās mamma un onkulis mani pierunāja aiziet. Toreiz Skonto klubs bija pats augstākais līmenis Latvijā. Aizgāju un mani pieņēma.

17 gadu vecumā jau debitēji Virslīgā Olimpa sastāvā. Cita kluba sistēmā tas būtu iespējams? Vai paveicās, ka Skonto bija tāds kā otrs klubs?

Es uzskatu, ka man ļoti paveicās, ka bija iespēja tik agri debitēt Virslīgā. Ar Olimpu bija jau no sešpadsmit gadu vecuma. Tādā vecumā iespēja trenēties ar Virslīgas komandu ne kuram katram tiek dota. Domāju, ka citā komandā man nebūtu iespēja tik agri debitēt.

Pastāsti par savu Virslīgas debiju.

Tas bija sezonas beigu daļā. Ja nemaldos, tad debitēju 27. augustā pret Liepāju. Tieši manā dzimšanas dienā. Mēs zaudējām jau 0:4, mani izlaida 75. minūtē un tā bija labākā dāvana manā dzimšanas dienā. Pēc tam vēl pāris spēles nospēlēju un nākamajā sezonā jau nospēlēju gandrīz visas spēles, izņemot četras, smadzeņu satricinājuma dēļ. Tajā gadā Olimpā spēlēja arī tagadējais RFS treneris Andrejs Kaļiņins. Viņš bija komandas kapteinis, bet, kad satraumējās un nevarēja spēlēt, tad es vairākas spēles nospēlēju arī kā kapteinis. Nākamajā sezonā spēlēju Skonto pie trenera Mariana Pahara, bet tā nebija man veiksmīga sezona. Pirmajā spēlē kausa izcīņas ietvaros slikti nospēlēju un pēc tam bija grūti atgūt trenera uzticību. Tā arī vairs nevienu spēli tajā sezonā nenospēlēju.

Pēc tam atnāca Tamazs Pertija, kurš bija mans treneri arī Olimpā. Viņš man uzticējās un tad arī vairāk vai mazāk stabili spēlēju sākumsastāvā. Vismaz sezonas sākumā. Bet tad bija ļoti liela konkurence – Bulvītis, Rode, Dvali, Apija.

2014. gadā it kā biji izcīnījis vietu pamatsastāvā, bet nākamajā gadā tikai septiņas spēles. Kas notika?

Man bija trauma. Vasaras vidū bija saites plīsums celim. Pirmajā aplī arī nespēlēju visas spēles. Treneris līdz galam neuzticējās. Pēc tam sāku spēlēt, bet tieši pirms eirokausiem dabūju traumu.

Vieni gūti vārti Virslīgā šim. Pie taviem 189 cm nav par maz? Vai varbūt vārtu gūšana nav priekš Tevis?

Varbūt neveicas, vai neesmu pietiekami agresīvs. Šogad jau guvu divus vārtus, bet abos tiesneši fiksēja aizmugures stāvokli. Varbūt pietrūkst koncentrācijas, lai “atrastu” bumbu un gūtu vārtus.

Vai vari salīdzināt šīs divas organizācijas - Skonto un RFS? Treniņprocess, visapkārt notiekošais, organizācija?

Skonto man ir ļoti daudz devis. Deva iespēju augt kā spēlētājam un spēlēt, tāpēc nevēlos akcentēt tagad tās negatīvās lietas, tāpēc pievērsīšos pozitīvajām. Šeit RFS viss ir sakārtots, algas maksā laikā, ir interese par Tevi no kluba puses, prasa intervijas, rūpējas par to, lai pēc iespējas ātrāk atgūtos no traumām. Te viss ir līmenī.

Savā karjerā esi pāris reizes uz laiku atskaitīts no komandas. Vari pastāstīt, kas toreiz notika?

Tas bija par disciplīnas un režīma pārkāpumiem, bet to laiku vairs nevēlos atcerēties un sīkāk apspriest.

Sports un alkohols. Kāda ir Tava attieksme?

Tās nav lietas, kuras var īpaši savienot, bet tajā pašā laikā kaut kā ir jāatpūšas. Protams, to var darīt šad tad pēc sezonas, bet sezonas laikā to vajag izmantot minimāli.

Tavs vārds pavīdēja vēl vienā konfliktā, kad pēc Skonto un Metta/LU spēles saķērās Riherts un nu jau RFS treneru korpusa pārstāvis Mihails Miholaps. Ko atceries no tās epizodes?

Es atceros, ka sākās viss no tā, ka Smirnovs, kurš bija ar lauztu kāju un uz kruķiem, gribēja tikt uz ģērbtuvēm, un, lai nebūtu jāiet apkārt laukumam, gribēja to šķērsot pa taisno. Viņam neatļāva, citi metās aizstāvēt. Saķeršanās, burzma, neko īpaši nevarēja saprast. Neiesaistījos, biju blakus un viss.

 

 

Skolas gados arī mēdzi nokļūt notikumu epicentrā?

Varbūt kāds kautiņš arī bija. Tādas lietas jau visiem gadās, bet kaut kādas globālas lietas gan nav bijušas.

Esi spēlējis arī kā balsta pussargs. Kādā vēl pozīcijā ir nācies spēlēt?

Skonto laikā es lielāko daļu biju balsta pussargs un arī izlasē, šķiet, ka nevienu spēli nenospēlēju kā centra aizsargs. Gan pie Jores, gan Pahara, gan Kazakēviča spēlēju kā balsta pussargs. Kad atnāca Jore, tad pāris spēles viņš mani izmantoja kā malējo aizsargu.

Kurā pozīcijā jūties vislabāk?

Viennozīmīgi centra aizsarga pozīcijā. Esmu jau pieradis. Skonto laikā gadījās vienu spēli spēlēt kā aizsargam, vienu kā pussargam, tad bija grūti pārslēgties. Pēdējos divus gadus stabili spēlēju šajā pozīcijā un tajā arī jūtos visērtāk.

Sezonas sākumā spēlēji ar Luka Perič, tagad ar Renāru Rodi. Ar kuru ir labāk? Vai ir nozīme ar ko spēlē kopā?

Viņi abi ir ļoti labi futbolisti, vienmēr palīdz, pasaka kādu labu vārdu. Vienīgi es esmu tāds, kurš var sapsihoties un uzkliegt. No viņiem ne reizi ko tādu neesmu dzirdējis. Abi ir spēlējuši labā līmenī. Luka spēlēja Žalgirī, kad komanda diezgan tālu tika eirokausos, ar Rodi, savukārt, jau kopā spēlēju kopš Skonto laikiem un esam jau sen pazīstami. Abi ir ļoti labi futbolisti un labi cilvēki.

Ja godīgi, tad vairāk koncentrējos tieši uz savu spēli. Mums komandā ir ļoti laba konkurence, visu laiku sevi treniņos ir jāpierāda, lai tiktu sastāvā.

Tu esi nospēlējis visas spēles, kurās Tu drīkstēji piedalīties. Izlaidi spēli tikai dzelteno kartīšu limita dēļ. Jūti, ka esi trenera pirmā izvēle?

Grūti tā atbildēt. Negribu sevi slavēt, bet trenera uzticību es jūtu ļoti labi. Tas ļoti palīdz spēlēt un augt. Tamaza laikā bija periodi, kad man neuzticējās un lika jebko, tikai ne Tevi un tas “nogalina”. Tagad mēdz būt kļūdas, treneris uz tām norāda un palīdz izdarīt pareizos secinājumus, lai tās neatkārtotos.

Un dzeltenās kartiņas? Šķiet, ka gadās nopelnīt arī pa kādai nevajadzīgai kartiņai. Nav bijušas sankcijas no treneru puses?

Man liekas, ka šosezon bija tikai viena nevajadzīga kartiņa spēlē pret Riga FC, kad, jau spēles kompensācijas laikā pret mani pārkāpa noteikumus, bet tiesnesis nenosvilpa un es sarunāju muļķības. Tāds ir mans raksturs. Ja tā padomā, tad visas dzeltenās ir nevajadzīgas, bet šosezon pārējās ir bijušas vienkārši cīņas epizodes. Treneri dažreiz pajoko, bet tā, ka kādreiz kaut ko pārmet, to gan neatceros.

Lielajā pārtraukumā starp Virslīgas spēlēm Jums bija treniņi arī pludmalē. Kā Tu uz to skaties?

Tie bija ļoti interesanti. Nedēļu vispār bez futbola es nevarētu iztikt. Jau trešajā dienā sēžu un gaidu treniņus. Uzskatu, ka tas bija pareizi, ka treneris pārmaiņus pēc novadīja pāris treniņu pludmalē. Mazliet paskrējām, uzspēlējām futbolu, guvām labas emocijas. Tas bija noderīgi.

Šajā laikā daudzi jaunieši jau agrā vecumā dodas spēlēt uz ārzemēm. Arī uz jauniešu komandām. Kā Tu uz to skaties? Vai tas ir pareizi?

Es domāju, kāpēc ne!? Ja ir tāda iespēja tad tā ir jāizmanto. Domāju, ka tajās akadēmijās ir krietni lielākas iespējas izaugt par labu futbolistu. Piemēram Jānis  Grīnbergs ir ļoti labs futbolists un viņš vēl teiks savu vārdu lielajā futbolā. Es uzskatu, ka viņa lēmums aizbraukt ir pareizs.

Tu pats arī domā par spēlēšanu ārzemēs?

Protams, ka gribu spēlēt kaut kur ārpus Latvijas, augstākā līmenī. Viss atkarīgs no manis. Ja labi spēlēšu, tad šāda iespēja būs. Protams, gribas spēlēt arī izlasē un eirokausos. Viss ir mūsu rokās un kājās.

Tava favorītlīga, favorītkomanda?

Noteikti Spānijas čempionāts un Barcelona. Man gan liekas, ka Spānijas čempionāts nav pats spēcīgākais. Jā, tur ir TOP 3 komandas, kas regulāri Eiropā gūst panākumus. Vislielākā konkurence, manuprāt, ir Anglijas Premjerlīgā. Bieži notiek sensācijas, apakšgala komandas uzvar čempionāta līderes. Spānijā arī tas notiek, bet krietni retāk.

Līdzīga situācija, kā Anglijas Premjerlīgā ir arī Latvijas Virslīgā?

Jā, neatceros, kad tā ir bijis. Šodien spēlēs FK Liepāja/Mogo pret FC Riga (intervija notiek 24. jūlijā). Vai kāds var prognozēt rezultātu? Vai piemēram FK Ventspils pret Metta/LU. Metta/LU iepriekšējā spēlē pārspēja Liepāju un neko sev pārsteidzošu es tur neredzēju.

Latvijas Bekhems stila un izskata ziņā ir Gauračs. Kurš ir RFS Bekhems?

Laikam jau Milan Savič ir līdzīgs viņam. Viņam ir arī tetovējumi.

Cik Tev ir svarīgs stils un apģērbs?

Izskats ir svarīgs, jebkuram gribas labi izskatīties.

Vai Tev ir kāds rituāls pirms spēles?

Jā ir, bet tas ir pārāk personiski.

Tavs mīļākais spēlētājs?

Agrāk tas bija Paolo Maldini, bet viņš vairs nespēlē. Tagad laikam tas ir Sergio Ramos. Pat neskatoties uz to, ka viņš spēlē Real Madrid. Man ļoti patīk viņa spēles stils. Viņš labi spēlē ar bumbu un ir agresīvs.

Ko Tu dari brīvajā laikā?

Pavadu laiku ar draugiem, ar ģimeni. Daudz guļu. Katru dienu pēc treniņa eju gulēt. Peldu ezerā. Skatos TV, vai aizbraucu pastaigāt.

Dažos informācijas avotos minēts, ka Tu spēlē arī PlayStation?

Pie draugiem šad tad uzspēlēju NHL un NBA, bet tas bija agrāk. Tagad ir zudusi interese.

 

 

Sportiskais gars Tev piemīt arī ārpus laukuma?

Protams, dažreiz ar draugiem pamētājam bumbu uz pietupieniem. Vienreiz nācās pietupties 300 reizes. Vairs negribu. Tas ir normāli. Jebkurš sportists vienmēr grib būt pirmais.

Citi raksti