Fertovs: "Futbolu nekad neesmu uztvēris kā darbu…"

14:22 8. augusts, 2018

Pastāsti kā sākās Tavas futbolista gaitas?

Man bija sportiska ģimene. Mamma nodarbojās ar vieglatlētiku, tētis peldēja un nodarbojās ar cīņas sportu. Četru gadu vecumā mani ar vecāko brāli aizsūtīja uz karatē treniņiem. Līdz deviņu gadu vecumam trenējos karatē un pēc tam bija pauze, tā kā ar futbolu no pašas bērnības pat nenodarbojos. Ar futbolu sāku nodarboties tikai vienpadsmit gadu vecumā. Aizbraucu uz bērnu sporta nometni. Mēs tur darījām visu – skrējām lecām, ringā cīnījāmies, futbolu spēlējām. Tajā nometnē bija arī tagad pazīstamais cīņas sporta veidu pārstāvis Konstantīns Gluhovs. Futbols man labi padevās un jau tad man jautāja, vai es kaut kur trenējos. Atbraucām mājās, ik pa laikam ar draugiem uzspēlēju futbolu, līdz aizbraucām vienam radiniekam uz dzimšanas dienu, kur man ieteica divus trenerus, pie kuriem iet trenēties – Nagaicevu un Koņevu. Tā arī aizgāju uz pirmo treniņu. Atceros, ka tas bija sestdienā pie trenera Mihaila Koņeva otrajā komandā. Pēc treniņa treneris teica, ka no svētdienas man jātrenējas ar pirmo komandu. Kopš tā laika ari sāku trenēties. Tā bija Skonto sistēma, mēs katru dienu bijām galvenās komandas tuvumā, kur spēlēja arī izlases spēlētāji un redzēju kā varu augt. Spēlēs vienmēr padevu bumbas un stadionā varēju skatīties uz zvaigznēm no Spānijas, Krievijas un citām valstīm.

Futbols Tev ir darbs vai kas vairāk?

Futbolu nekad neesmu uztvēris kā darbu. Tas man vienmēr ir paticis un sagādājis prieku. Daudzi domā cik var skriet, lekt un dzenāt bumbu, bet man tas nekad nav apnicis un vienmēr esmu darījis to ar baudu. Daļu karjeras pat ir sanācis to darīt bez jebkādas atlīdzības. Bija arī brīdis, kad likās, ka jābeidz un jāmeklē darbs, bet es turpināju ticēt. Arī pirmā pieredze kā leģionāram bija ļoti smaga. Tas bija tāls ceļš ar ne mazums pārdzīvojumiem. Tur esi tikai Tu pats, Tev nav neviena, kas atbalstītu. Un tā bija tikai atlase… Tur vēl nekas nebija garantēts. Mēs lidojām uz Turciju, kur bija nometne un draudzības spēle, pēc kuras arī solīja pateikt, vai noslēgs līgumu ar mani vai nē. Dzīvoju ar vienu spēlētāju, kurš, kā izrādījās ir mans konkurents uz vietu sastāvā. Visu nedēļu dzīvojām vienā numuriņā, gājām laukumā un mēģinājām pierādīt, kurš no mums ir labāks. Mums izveidojās laba komunikācija un ārpus laukuma varam kopā atpūsties un darīt citas kopīgas lietas, bet ejot laukumā draudzība tiek aizmirsta un esam tādi paši konkurenti kā citi. Vienreiz pieļāvu šādu kļūdu, kad ar draugiem spēlējām futbolu un mans labākais draugs pret mani nospēlēja tik asi, kad sapratu, ka draudzība laukumā ir galā.

Skonto mums visiem saistās ar divējādām sajūtām. No vienas puses panākumi un leģendas statuss, no otras puses skandāli. Pastāsti kā Jūs šķīrāties?

Skonto klubam varu pateikt lielu paldies, ka mani izaudzināja, parādīja ceļu futbolā. Mēs šķīrāmies bez skandāla un problēmām. Man beidzās līgums un gribēju pamēģināt spēkus ārzemēs. Turklāt Skonto man vairs nespēja piedāvāt to ko citi, jo bija problēmas ar algas izmaksām, bet man ir ģimene, kura jābaro, tāpēc gaidīju piedāvājumus no ārvalstīm.

Virslīga toreiz un tagad, jeb Virslīga 2010. gadā un Virslīga mūsdienās - vai futbols Latvijā komandu līmenī kļuvis spēcīgāks?

2010. gadā bija vairāk jauniešu, kas jūtami progresēja. Šobrīd klubi ir daudz naudīgāki un vēlas piesaistīt pēc iespējas spēcīgākus un jau gatavus spēlētājus. Ir daudz leģionāru un Virslīga paliek ar vien stiprāka un stiprāka. Ja parādīsies vēl viens vai divi līdzīgi klubi, tad būs lielāks izrāviens un būs iespēja arī jauniešiem.

Esi spēlējis arī kā leģionārs, spēlējot gan Ukrainā, gan Polijā un spriežot pēc ierakstiem statistikas ailēs, šķiet, ka spēlēji visnotaļ labi. Kāpēc Polijā ar Tevi nepagarināja līgumu?

Viņi piedāvāja līgumu, bet piedāvātie nosacījumi mani neapmierināja. Galvenokārt algas samazinājuma dēļ.

Ukrainā gan laikam bija citādi. Pastāsti lūdzu par tā laika notikumiem un kā tas izskatījās no iekšienes”?

Notikumi Ukrainā ļoti ietekmēja futbolu. Ļoti būtiski kritās čempionāta līmenis. Tajā brīdī bija daudz leģionāru ar lielām algām un, kad visi sāka baidīties par sevi un ģimeni, tad, protams, devās prom. Četras komandas vēl bija, kas varēja to pavilkt, bet pārējās komandas burtiski “izbeidzās”. Līdz tam viss bija ļoti labi. Mēs pabeidzām sezonu un visi aizbrauca mājās. Pēc nedēļas bija norunāts, ka paziņos datumus, kad brauksim uz treniņnometni. Jau tika sūtītas biļetes, kad pēkšņi tika paziņots, ka klubs vairs neeksistē.

Vai bija piedāvājumi?

Jā. Bija piedāvājumi, arī no Ukrainas, bet negribējās tur vairs braukt, jo nebija vairs droši. Arī no Krievijas bija piedāvājums, bet gaidīju kaut ko no Rietumeiropas.

Esi spēlējis daudzās izlasēs, kuras zvaigznes Tev palikušas vairāk atmiņā? Varbūt Tev ir kāds zvaigznes spēļu krekls kolekcijā?

Visspilgtāk atmiņā man ir palikusi spēle pret Japānas zvaigzni Nagatomo. Man ir arī viņa krekls. Vēl arī Huntelāra krekls ir manā kolekcijā.

Atsevišķās sezonās klubā Tu biji pat ļoti rezultatīvs. Kāpēc izlasē Tev nav izdevies gūt vārtus?

Viss atkarīgs no pozīcijas un taktikas. Ja paskatāmies statistikā, tad katrā izlasē, kur esmu spēlējis ir dažādi treneri. RFS pie trenera Dambrauska mani galvenie uzdevumi ir aizsardzībā, tāpat arī izlasē, bet pie Tamaza Skonto es spēlēju vairāk uzbrukumā, tāpēc arī guvu astoņus vārtus sezonā.

Spilgtā atmiņā joprojām ir iepriekšējās sezonas vārtu guvums pret FK Ventspils. Tie ir Tavi skaistākie vārti karjerā?

Šie vārti ir ne tik daudz skaisti, cik svarīgi. Pēdējās minūtēs gūti uzvaras vārti.

Kādā pozīcijā vēl esi spēlējis?

Esmu spēlējis visās pozīcijās, izņemot vārtos un uzbrukuma smailē. Pēc desmitā gada uz vienu pārbaudi braucu nevis kā centra pussargs, bet kā malējais aizsargs. Tajā sezonā es arī lielāko daļu nospēlēju kā malējais aizsargs. Mūsdienu spēlētājiem jāmāk pielāgoties un spēlēt jebkurā pozīcijā. Bieži gadās, ka kādam ir trauma, tad nākas palīdzēt un mainīt pozīciju. Man tas problēmu nesagādā. Tāpat arī spēlē, kad Savič dabūja traumu un uz laiku nācās būt kā centra aizsargam. Tas viss likās pašsaprotami un problēmas nesagādāja. Bija arī spēle, kad Beka spēlēja balstā, bet es nedaudz augstāk. Sākumā vajadzēja nedaudz laika, lai pārslēgtos, bet ja vajag, tad vajag un problēmu nav.

Pirms nepilna mēneša Tev apritēja 31 gads. Vai tas ir laiks, kad īpaši jāsāk domāt pie tā, kā uzturēt sevi formā?

Laiks skrien ātri, bet futbolistam laiks skrien vēl ātrāk. Lai gan spēļu skaits Latvijā nav tik liels, kā Eiropā, vienmēr sevi jāuztur labā formā. Galvenais ir pašam visu kontrolēt. Tas ļoti krita acīs Polijā, kur spēlētāji, kuriem pāri 30 bieži ir labākā formā nekā divdesmitgadnieki. Noslēpums ir tajā, kā Tu pats sevi gatavo, atjauno. Tas ir individuāls darbs. Masāžas, izstaipīšanās. Jo ilgāk gribi būt sportā, jo vairāk sevi jāgatavo.

Runā, ka Tu esi viens no fiziski spēcīgākajiem komandā… Tā varētu būt?

Ja paskatāmies statistikā, tad jā, es esmu daudz spēles aizvadījis un tpu, tpu, tpu bez lielām problēmām. Bija brīdis, kad bija gan izlase, gan Virslīga, tad arī man sakrājās nogurums, bet ar pareizu pieeju pareizi atjaunoties problēmu nav. Iespējams, tas viss ir gēnos. Izturība varētu nākt no tēva un ja vajag skriet, skriešu, ja vajag cīnīties tad cīnīšos.

Kā atšķiras Tava gatavošanas spēlēm un atjaunošanās pēc tām 20 gadu vecumā un tagad?

Divdesmit gados vari mierīgi kaut kur iziet, aiziet vēlāk gulēt, bet tagad arvien vairāk par to jādomā un būtiski lielāka uzmanība jāvērš atjaunošanās procedūrām. Jādomā ko ēd gan pirms gan pēc spēlēm.

Tavas stiprās/vājās puses?

Jā, ir dažas lietas, ko gribētos uzlabot, bet, ja Tev ir kāda vājā puse, tad tā jākompensē ar ko citu. Kad biju mazs, tad treneris teica, gribat lēkt augstāk? Ņemiet tenisa bumbu nolieciet metra augstumā, ejot garām mēģiniet lēkt un aizsniegt, kad izdodas, uzlieciet augstāk. Beigās jau bija tā, ka tas vairs nederēja, jo varēju aizsniegt griestus. Gribētos spēt lēmumus pieņemt ātrāk. Jo spēcīgāki pretinieki, jo ātrāk jāpieņem lēmumus. Īpaši tas jūtams izlasē, kur ar bumbu jārīkojas daudz agrāk. Tas viss nāk ar treniņiem un motivāciju.

No malas tu izskaties samērā mierīgs cilvēks, kāds tu esi dzīvē? Ar ko atšķiras Fertovs laukumā un Fertovs ārpus tā.

Kad biju mazs, gāju karatē un galvenā mācība bija disciplīna. Kopš tā laika es nevaru kādam iesist par neko. Es kaujos tikai tad, ja ir iemesls. Protams, ir brīži, kad kaut kas nepatīk, bet es vienmēr cenšos atrast veidu, kā saglabāt vēsu galvu un atrisināt situāciju. Es cenšos izvairīties no konfliktsituācijām. Protams, laukumā viss ir citādi. Tur ir emocijas un viss notiek.

Šajā sezonā komandai pievienojās daudz jaunu spēlētāju, kuri savos klubos bija līderi, bet RFS laukumā tiek neregulāri. Kā tev šķiet, kas tieši trūkst latviešu spēlētājiem, lai kļūtu par konkurētspējīgiem Virslīgā?

Viss atkarīgs no motivācijas. Jo vecāks Tu paliec, jo savādāka kļūst Tava attieksme pret sportu, dzīvi un citām lietām, bet katram ir sava motivācija. Arī mentalitātes atšķirības dara savu, bet viņi vēl ir jauni un ir visas iespējas. Jauniem spēlētājiem iesaku nebaidīties un censties sevi pierādīt arī ārzemēs. Klubos treneri mainās, vienam Tu patīc, vienam nē. Tu vari būt pamatsastāvā, bet nomainās treneris un sēdi rezervē. Visiem nevar patikt. Viss atkarīgs no paša. Jācenšas sevi pierādīt, jāgrib būt labākam. Jāsāk ar sevi, jāstrādā vairāk un vairāk.

Kas vēl bez futbola Tevi interesē? Ko dari brīvajā laikā?

Man patīk komunicēt ar cilvēkiem, patīk uzzināt kaut ko jaunu. Vienu brīdi ļoti interesējos par psiholoģiju, lasīju daudz grāmatas, pat bija doma to mācīties augstskolā, bet beigās tā arī neaizgāju. Skolā grāmatas nepatika, bet pēc tam kaut kas saslēdzās un tagad man patīk lasīt visāda tipa grāmatas. Pēdējā laikā īpaši uzmanību pievēršu sporta grāmatām. Pēdējā grāmata bija par Ibrahimoviču, bet vairāk interesē tieši manas pozīcijas spēlētāji. Futbols nav 99% mana dzīve. Es esmu parasts cilvēks ar daudz dažādām interesēm.

Cik ļoti Tava ģimene seko līdzi Taviem panākumiem? Vai mājas Jūs bieži apspriežat futbolu vai mēģināt to "neaztikt"?

Pašā sākumā mana sieva futbolu vispār negribēja pieņemt, bet ar laiku viņai viss iepatikās. Tagad, ja viņai tas netraucē darbam, tad apmeklē visas manas spēles. Tēvs gan neizlaiž nevienu spēli. Viņš ir futbola fans ar kuru varu apspriest visas spēles epizodes. Viņš ir arī mans lielākais kritiķis. Pat ja uzvaram un es slikti nospēlēju, viņš nekautrēsies man to pateikt. Arī draugi nāk uz spēlēm. Ir arī tādi, kas futbolu principā neskatās, bet uz manām spēlēm nāk vienmēr un vienmēr ir gatavi aizstāvēt mani tribīnēs, ja kāds izsakās ne tā. Pasaules kausu ar sievu mēs skatījāmies kopā. Dažreiz sanāk pat līdz četrām spēlēm dienām un tagad tas man ir par daudz. Cenšos skatīties tikai svarīgākās spēles.

Vai komandā ir spēlētājs, kuru Tu sauktu par draugu? Cik bieži jūs tiekaties ar komandas biedriem ārpus "darba"?

RFS visi vairāk ir partneri nevis draugi. Ar visiem spēlētājiem un viņu ģimenēm es varu kaut kur iziet un pasēdēt, bet par draugiem laikam nevienu nesauktu.

Kas Eiropas futbolā ir tāda, kā nav mums un kas varbūt ir mums, bet nav viņiem?

Eiropā Tu juties kā citā pasaulē. Galvenokārt jau daudz vairāk līdzjutēju un tā kļūt par neatņemamu spēles sastāvdaļu. Latvijā mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Arī mārketinga komanda tur visu laiku ir blakus un ir ļoti labi attīstīta. Mārketingā tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Tāpat arī bērnu futbola skolas tur ir bez maksas. Futbols tur nenozīmē tikai spēli un treniņus. Spēlētājs bāzē pavada teju visu dienu. Treniņš, atjaunošanās, individuālie treniņi, trenažieru zāle, mārketinga lietas. Latvijā vēl tā nav. Droši vien, ka lielā mērā tas ir dēļ infrastruktūras trūkuma. Tāpat arī ierobežotie finanšu līdzekļi dara savu.

Tavi favorītspēlētāji?

Es vairāk sekoju līdzi savas pozīcijas spēlētājiem. Pirlo, Iniesta, Gerrard. Pirlo ir spēlētājs, kurš ne no kā var izdarīt lielisku piespēli, Gerrard savukārt ir box to box spēlētājs, bet Iniesta ir kā visa centrs, smadzenes

Tevis nosauktie ir vai nu beiguši karjeru vai jau nespēlē visaugstākajā līmenī. Kā ar pašlaik spēlējošajiem?

Kross, Modričs, Pussargi ir komandas sirds, tāpēc arī šī pozīcija man patīk. Tā ir ļoti svarīga.

Tava favorītkomanda?

FC Barcelona. Laikam jau dēļ "tiki-taka". Pašlaik gan tā spēlē jau nedaudz savādāk. Kad biju mazs, draugs, kuram pašam bija CSKA šalle, uzdāvināja man Maskavas Spartak šalli. Kopš tā laika sekoju arī šim klubam. Tajā pašā laikā nefanoju ne par vienu. Katrā laika periodā ir komandas, kuras vairāk simpatizē.

Citi raksti