"Ķermenis ir kā ķēde, ja kāds no muskuļiem nestrādā kā nākas, tad tā ir papildus slodze citiem muskuļiem.."

19:51 16. aprīlis, 2018

Sveika Sharon! Laipni lūgta Latvijā! Jūs esat viena no labākajām savā arodā Anglijā. Kas Jūs atveda uz Latviju?

Es šeit atbraucu tāpēc, ka Valdas mani uzaicināja. Viens no maniem pirmajiem darbiem bija klubā, kur strādāja arī Valdas un kopš tā laika mēs vienmēr esam uzturējuši kontaktus. Pastāstīju viņam par savu futbola jogas projektu, kuru attīstu vairākās valstīs un secinājām, ka būtu lieliski atbraukt un parādīt, kas ir futbola joga arī Latvijā. Prieks, ka izdevās saplānot tā, lai tas nebūtu tikai darba apmeklējums. Arī draudzene atbrauca uz Latviju, vakarā iesim uz koncertu un laiks ir tik lielisks, turklāt vēl ne reizi neesmu bijusi Rīgā. Perfekts ceļojums, lai apvienotu darbu ar citām lietām.

Kā Jūs iepazināties ar Valdas?

Mēs ar Valdas studējām London Metropolitan University, tur arī satikāmies. Pēc tam kopā strādājām klubā London Tigers, kur Valdas bija galvenais treneris, bet es fizioterapeite. Kopš tā laika arī sekojam viens otra gaitām.

Latvijā, joga tā pa īstam ir uzņēmusi “apgriezienus” pavisam nesen, bet par futbola jogu, patiesību sakot, vispār neko neesmu dzirdējis. Vai vari pastāstīt par to sīkāk?

Jogu es praktizēju jau divdesmit gadus un, gan joga, gan futbols ir mana kaislība. Futbolu es spēlēju kopš vien sevi atceros, kopš 3-4 gadu vecuma dzenāju bumbu Irānas ielās. Futbolā strādāju pēdējos 13 gadus un, kad trenēju futbolistus, es izmantoju jogu gan atjaunošanās, gan rehabilitācijas, gan snieguma uzlabošanas posmā. Šiem treniņiem bija labi rezultāti, ārsti izrādīja sajūsmu par spēlētājiem, kas tik īsā laikā ir spējuši atgūties no traumām. Pamanīju arī kļūdas klubu treniņu procesos, kur netiek ņemtas vērā viņu specifiskās vajadzības tieši atjaunošanās laikā starp treniņu sesijām un šeit arī sajutu vajadzību apvienot jogu ar futbolu un izveidot futbola jogu. Kad es strādāju ar saviem klientiem, lai pēc iespējas labāk pielietotu futbola jogu, man ir ļoti svarīgi zināt viņu savainojumu vēsturi un kā viņi jūtas nākamajā dienā pēc spēles. Ja spēle uzvarēta, tad treniņš varētu būt savādāks, nekā tad, ja zaudēta. Ir daudz dažādu specifisku nianšu futbolam un tāpat arī atsevišķi katram spēlētājam.

Kāpēc tieši futbols?

Futbols ir mana dzīve. Kā jau iepriekš minēju, tad jau no trīs gadu vecuma spēlēju futbolu un, kad man bija astoņi gadi, tad mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Zviedriju. Tad arī nonācu savā pirmajā komandā. Mans sapnis vienmēr ir bijis kļūt par profesionālu spēlētāju, spēlēt izlasē, Pasaules Kausā, Olimpiskajā spēlēs. Es kļuvu par profesionālu spēlētāju, bet tad 19 gadu vecumā manu karjeru pārtrauca nopietns ceļgala savainojums. Patiesībā karjeras beigām mazāka nozīme bija pašam savainojumam, kā manam mentālajam stāvoklim – es ieslīgu depresijā. Futbols turpināja būt par manu sapni, tāpēc es pārcēlos uz Angliju, lai sasniegtu savu mērķi. Vienmēr esmu gribējusi strādāt ar labākajiem no labākajiem, tāpat arī, kad spēlēju, gribēju to darīt starp labākajiem, gribēju būt vislabākā. Zviedrijā divreiz kļuvu par valsts čempioni, spēlēju divos labākajos Zviedrijas klubos, tad pārcēlos uz Angliju, studēju sporta terapiju, bet vēlāk turpināju studijas tieši futbolistu rehabilitācijā. Es vienmēr esmu futbolā. Pat pēc smagas darba dienas, eju mājās un skatos futbolu, vai arī nodarbojos ar jogu.

Viena no Jūsu specialitātēm ir sportistu rehabilitāciju pēc traumām. Cik liela nozīme šajā procesā ir futbola jogai?

Rehabilitācijas process pēc jebkuras traumas ir ļoti nozīmīgs un viena no šī procesa sastāvdaļām ir arī futbola joga. Principā, tas, kā es jogu raksturotu ir, ka visas jogas kustības un pozas ir, lai veicinātu kustīgumu, elastīgumu, līdzsvara sajūtu, koordināciju, lai stabilizētu muskuļus un palielinātu spēku. Visas šīs lietas ir ļoti nozīmīgas, lai veiksmīgi atkoptos no savainojumiem un ir svarīga rehabilitācijas sastāvdaļa. Protams, futbola joga, nav vienīgais veids, kā var panākt rezultātu.

Jūs strādājat ar vairākiem TOP un bijušajiem spēlētājiem, palīdzot atgūties no savainojumiem un sagatavoties sezonai. Varbūt varat nosaukt dažus no viņiem un, vai varat atzīmēt kādu labo piemēru, kad pēc nopietnas traumas ir izdevies ātri atgriezties TOP līmenī.

Esmu strādājusi ar ļoti daudziem futbolistiem, bet viena no aizraujošākajām pieredzēm ir ar Laurent Koscielny, ar kuru strādāju arī pašlaik. Kad iepriekšējās sezonas beigās sāku ar viņu strādāt, viņš bija guvis nopietnu savainojumu un viņš bija pārliecināts, ka tas ir saistīts ar iepriekšējām traumām.

Ķermenis ir kā ķēde, ja kāds no muskuļiem nestrādā kā nākas, tad tā ir papildus slodze citiem muskuļiem un, piemēram, problēmas plecu daļā var vēlāk atsaukties arī uz kāju muskuļiem. Turklāt, jo vecāks Tu kļūsti, jo vairāk šīs problēmas aktualizējas un arvien lielāka nozīme ir tam, kā Tu gatavojies spēlēm un, ko Tu dari pēc tām.

Pats Laurent Koscielny intervijā vienai no franču radiostacijām par futbola jogu teica: "Es fiziski jūtos daudz labāk. Manas cīpslas vairs nesāp un esmu daudz atbrīvotāks un pozitīvāks"

Papildus aizrautību šim visam piešķir fakts, ka es palīdzu viņam sagatavoties Pasaules Kausam Krievijā. Koscielny ir viens no labākajiem aizsargiem pasaulē, viņš spēlē izlasē, ir viens Arsenal kapteiņiem un, lai gan viņš ir TOP spēlētājs, viņš joprojām atdod sevi par visiem 150% katrā treniņā. Mani patiešām iedvesmo darbs ar tādu spēlētāju. Viņš visu laiku ir futbolā, iet uz treniņiem klubā katru dienu, bet pēc treniņa viņš pārnāk mājās un mēs 3-4 reizes nedēļā vēl trenējamies individuāli.

Ar cik spēlētājiem Jūs vienlaicīgi strādājat? Piemēram, pašlaik?

Šis ir tāds posms manā dzīvē, kad cenšos attīstīt futbola jogu, un tieši tāpēc arī esmu šeit. Jātaisa prezentācijas, jāraksta instrukcijas, jāprezentē un tas paņem daudz laika, īpaši ņemot vērā to, ka teorija nav mana stiprā puse. Es dodu priekšroku praktiskām nodarbībām un šie "rakstu darbi" paņem vairāk laika kā gribētos, tāpēc individuālo treniņu sesiju pašlaik ir patiešām maz. Pašlaik, bez Koscielny, es strādāju ar vēl trijiem spēlētājiem.

Jūs strādājat tikai ar futbolistiem? Viens no mūsu labākajiem basketbolistiem Kristaps Porzingis ir sarāvis krusteniskās saites. Kāds ir ātrākais atveseļošanās laiks pēc šādām traumām?

Pirms kāda laika es pavadīju divas nedēļas Kostarikas klubā Deportivo Saprissa. Tur es piedzīvoju ātrāko atjaunošanos pēc krustenisko saišu operācijas. Tā bija ļoti pakāpeniska atlabšana un viņi spieda spēlētājus strādāt ar sevi neskaitāmas stundas katru dienu. Spēlētājs atgriezās laukumā pēc četriem ar pusi mēnešiem. Turklāt, statistiski tikai viens no desmit spēlētājiem gūst atkārtotu savainojumu. Normālā gadījumā gan jārēķinās ar sešiem līdz deviņiem mēnešiem, piemēram, Ibrahimovič atgriezās pēc sešiem mēnešiem. Jebkurā gadījumā, ļoti daudz kas atkarīgs no spēlētāja mentālās gatavības.

Rehabilitācija – tā ir tikai fiziskā atgūšanās? Cik liela nozīme rehabilitācijā un izvairīšanās no traumām ir psiholoģijai?

Psiholoģijai ir ļoti liela nozīme! Esmu pārliecināta, ka Zlatan atgriezās tik ātri, tāpēc, ka viņš ticēja. Viņš ticēja, ka atgriezīsies un viņš atgriezās. Mums ir jāsaprot, ka tas, kas notiek mūsu prātos, atsaucas arī uz mūsu ķermeni. Ja esi pozitīvi noskaņots, pareizi ēd un trenējies, ja labi izgulies, tad atgriešanās pēc savainojuma noteikti būs ātrāka, bet, ja Tavs prāts ir aizņemts, Tev ir negatīvas emocijas, Tu esi saspringts, un, stipri vienkāršoti runājot, slikti uzņem skābekli, kas atkal atsaucas uz ķermeņa atkopšanās procesiem. 

Patiesībā elpošana ir ļoti svarīga atjaunošanās sastāvdaļa un es tam pievēršu ļoti daudz uzmanības. Īpaši pēc zaudētām spēlēm. Un, nevis izpildot citus vingrojumus, bet kā atsevišķi vingrojumi tieši elpošanai. Tas palīdz atgriezt prātu uz pozitīvas nots.

Jūs esat strādājusi vairākos TOP klubos – Arsenal, Chelsea. Lai gan tagad arvien lielāka nozīme ir naudai, līdzjutēji ne vienmēr spēj pieņemt kāda spēlētāja pāreju pie konkurentiem. Kā šajā ziņā ir ar darbiniekiem?

Kad no Chelsea pārgāju uz Arsenal, bija īpaša sagaidīšana, bet tas viss ir vairāk kā joks un nebija nekas nopietns, bet liela daļa no kluba darbiniekiem ir klubā ar visu sirdi un nekāda nauda vai citi labumi nespēs viņus pārliecināt mainīt klubu.

Kā nonācāt šajos klubos? Tas ir tikai darba sludinājums, vai tomēr nepieciešamas arī rekomendācijas?

Man tas bija daudzu gadu darbs. Man bija sapnis un es biju gatava atteikties no dzīves ārpus darba un mācībām, lai to sasniegtu. Par visu, ko Tu dzīvē saņem, Tev ir jāmaksā sava cena. Manā gadījumā tas bija tā vērts. Pirmais, ko es ieraudzīju, kad pamodos, bija mans mērķis, mans sapnis uz kuru es gāju. Es biju gatava atteikties no tikšanās ar draugiem, no dzimšanas dienu un kāzu apmeklēšanas, no lietām, no kurām citi nebūtu gatavi atteikties. Vienubrīd man vienlaicīgi bija septiņas prakses vietas. Manā uztverē viena prakses vieta manā CV Ir labi, bet tā ir tikai viena. Bet septiņas… Es to redzēju, kā iespēju iegūt kontaktus. Tās ir septiņas dažādas vietas, kur katrā ir treneris, fizioterapeits, sporta direktors un citi. Viņi redzēja kā es strādāju un, ja kādam vajadzēja palīdzību, es vienmēr biju gatava uzņemties vairāk. Protams, katrā no šīm septiņām vietām man nebija jābūt katru dienu, bet paskatoties manā CV ir redzams, ka strādāju septiņos klubos. Vienā no akadēmijām, kurā strādāju bija ieradies skauts no FC Chelsea, kurš uzaicināja vienu mūsu spēlētāju uz pārbaudēm. Tā kā viņš bija nepilngadīgs, kādam vajadzēja braukt līdzi. Es pieteicos un tā arī iepazinos ar FC Chelsea personālu. Izstāstīju, ka es mācos (tolaik vēl studēju) un labprāt izietu praksi arī šeit. Pēc vairākiem mēnešiem saņēmu ziņu, ka man ir iespēja iziet praksi FC Chelsea. Tas bija 2008. gada sākumā, izgāju sešu mēnešu praksi un tās sezonas beigās FC Chelsea akadēmija paplašinājās, pārvācās uz jaunu ēku un tika meklēts papildus personāls. Es tur biju pēc sešu mēnešu prakses un bija diezgan loģiski, ka man tika piedāvāts darbs. Tas bija lielisks brīdis, kad divu gadu nemitīgs darbs bez atlīdzības beidzot nesa augļus. Kad strādāju klubā, tad jau bija spēles, dažādas tikšanās ar fizioterapeitiem no citiem klubiem. Tā arī iepazinos ar vienu fizioterapeitu no FC Arsenal un, kad jau biju nolēmusi pamest Chelsea, tad uzrunāju viņu, sakot, ka esmu atvērta piedāvājumiem no Arsenal. Pēc dažām nedēļām man piezvanīja un uzaicināja uz interviju.

Kas būtu jādara futbolistam no Latvijas, ja viņš vēlētos iziet rehabilitāciju Jūsu vadībā?

Ļoti labs jautājums. Patiesībā, manuprāt, ērtāk būtu, ja es brauktu uz šejieni. Es dzīvoju Londonā no 19 gadu vecuma un mans nākamais izaicinājums ir pamest Londonu un pārcelties uz Spāniju. Tā būs mana jaunā bāze, jaunās mājas. Tagad es strādāju pie tā, lai iegūtu vairāk kontaktus Spānijā, lai tiktu pie diviem līdz trīs spēlētājiem ar ko strādāt nākamajā sezonā. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no Koscielny un viņa vajadzībām. Domāju, ka pāris dienas nedēļā pavadīšu Londonā, lai strādātu ar viņu un citiem spēlētājiem. Tad es braukšu atpakaļ uz Spāniju, lai divas, trīs dienas strādātu ar spēlētājiem tur un varbūt reizi vai divas reizes mēnesī došos uz ārzemēm, lai veltītu dažas dienas futbola jogas projektam. Tā apmēram es iztēlojos savus tuvākos pāris gadus, vai vismaz tuvāko sezonu. Es vēlos attīstīt futbola jogas projektu, tāpēc būs nepieciešams apmācīt arī citus pasniedzējus. Es varētu atbraukt ar kādu šeit un novadīt treniņus ne tikai spēlētājiem, bet arī cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par futbola jogas treneriem. Šis ir veids, kā es varētu nodot savas zināšanas un palīdzētu arī spēlētājiem Latvijā.

 

Citi raksti