Māliņš: "Labāk reizi ielaist šādi, nevis četrreiz tāpēc, ka nepalīdzu aizsargiem"

10:00 25. septembris, 2016

Pēc SynotTip futbola Virslīgas 23. kārtas spēles starp Metta/LU un RFS (1:1) Sportacentrs.com aprunājās ar RFS vārtsargu Germanu Māliņu, kurš kompensācijas laikā atvairīja Roberta Uldriķa izpildīto 11 metru soda sitienu, ļaujot komandai saglabāt svarīgu punktu.

Kāda bija spēle?

Man liekas, mēs neparādījām to labāko sniegumu. Nezinu kāpēc - laikam tāpēc, ka sanāk spēlēt citādi, ja centies spēlēt kā pirmais numurs. Gribējām sākt maču kā pirmais numurs. Kad ielaidām vārtus, viņi nosēdās, centāmies, bet daudz kas nesanāca. Mums ir daudz traumēto, daudzi nav optimālā formā, bija tādi, kuri netrenējās visu nedēļu. Daudzi tādi iznāca laukumā, jo principā nav, kam spēlēt. Plus mākslīgais laukums, jo visu laiku trenējamies uz zaļā laukuma. Te laukums ir drusku citāds - ar viņiem ["Mettu"/LU] te ir grūti, viņi cīnās, laukums te tāds... viņi šeit jau daudziem punktus atņēmuši. Pat labi, ka tā beidzās.

Vai Alekseja Višņakova iztrūkums bija viens no svarīgākajiem faktoriem?
Mums katrs spēlētājs ir zaudējums. Tas pats Njie spēlēja ar savainojumu un visu nedēļu netrenējās - varēja redzēt, ka viņš nav tādā formā un nespēlēja, kā varētu. Tāpat mūsu centra aizsargi tikai pēdējā dienā pievienojās. Isajevs mača sākumā guva traumu, tas pats Kazubovičius ar savainojumu spēlēja. Ja izkrīt 2 - 3 spēlētāji... katrs spēlētājs mums ir svarīgs. Šie savainojumi nav nekāds attaisnojums, bet tie ir objektīvi apstākļi.

Ielaistajos vārtos nebiji nedaudz par tālu pakāpies uz priekšu?
Saproti, tāda situācija - ja bumba ir 35 metru attālumā, nu varbūt 27-28 metri, nav man jāstāv uz vārtu līnijas. Viņam bumba pie kājām, pa labi un pa kreisi ir partneri - varbūt var sekot zavesuhapodsečka [aptuveni - bumbas iemešana soda laukumā - aut.], un man negribas stāvēt uz līnijas un to sagaidīt.

Respektīvi, tev jābūt ne tikai vārtsargam, bet arī kā pēdējam aizsargam?
Jā, jā. Es tā spēlēju, dažreiz riskēju un, protams, dažreiz var sanākt šādi. Taču, manuprāt, labāk šādi lai iesit vienreiz sezonā nekā tu paliec uz līnijas, nepalīdzi aizsargiem un tevi soda ar caururbjošajām piespēlēm un tādā veidā ielaid četrreiz sezonā. Protams, varbūt varēju izručīt to golu, bet es teikšu, ka tā bumba - pusuzpūsta kaut kāda, šādā laukumā. Viņš uzsita, bumba lidoja kaut kā - tas nav attaisnojums, bet... kā ir, tā ir.

Kad bumba jau lidoja, saprati, ka ir ziepes?
Nē, cerēju izvilkt, bet kaut kā drusciņ pietrūka. Trīs centimetri [smaida]. Varbūt varēju spēcīgāk roku nolikt, varbūt varēju aizsniegties, varbūt to solīti ātrāk vajadzēja spert. Ja pietrūka, tad pietrūka - neko darīt.

Laikam nostrādāja arī tas faktors, ka zini, ko sagaidīt no vietējiem, bet šis japānis tev bija nepazīstams?
Nav tā, ka visus vietējos pazīstu [smejas]. Gaidu sitienus no visiem, šis pats japānis pēc tam vēl sita - ar savu tehniku šo bumbu sita tā, ka tās lidojums ir neparedzams, ar trajektoriju no augšas uz leju. Ja kas, Afanasjevam arī tāds pats sitiens.

No Afanasjeva tu gaidi, no tāda japāņa nē...
Nē, nē, vienmēr gaidu sitienu [smejas]. Ielaistajos vārtos arī gaidīju, kaut gan šajā epizodē biju gatavs spēlēt arī kā pēdējais aizsargs un sitiena pirmo momentu tomēr neredzēju. Pēc tam redzu, ka bumba lido tur, tad maina virzienu - drusciņ nepaspēju.

Nu un par izšķirošo epizodi - atvairīto pendeli. Uzminēji, noreaģēji, pretinieks netika galā psiholoģiski?
Kas ir pendele? Tu uzmini, atsit un viss. Ja uzmini, galvenais nosegt to stūri. Es uzminēju, man paveicās. Neuzsita arī viņš kaut kā baigi precīzi stūrī vai devītniekā - bija man ērts augstums. Uzminēju. Ilgi domāju, uz kuru pusi lēkt - paveicās, ka pēdējā brīdī nolēmu lēkt uz stūri, kur viņš sita. Paveicās, bet varbūt ar savu darbu šo veiksmi nopelnīju.

Uldriķis ir bijis tev tuvā "Skonto" sistēmā - ir sanācis ar viņu kopā trenēties?
Varbūt dažus treniņus, bet īpaši nē. Tā jau, protams, viens otru pazīstam, sveicināmies, bet tā, ka baigi kopā trenētos, nav bijis.

Bija vēl epizode, kurā jūsu spēlētājam savā soda laukumā bija roka. Kā īsti bija? Arī tur bija jādod pendele?
Jā, tur bumba nedaudz trāpīja pa roku. Bet ja vienmēr dotu par tādām epizodēm... Mums tādas pret "Spartaku" bija pat divas, bet pendeli neiedeva. Ja šeit iedotu... Pēc tā mača mums pēc tam Treimanis skaidroja, ka tā netiek uzskatīta par spēli ar roku. Šeit bija līdzīgi - mūsējais krita, bumba atlēca un trāpīja viņam pa roku. Bet nekādu speciālu kustību viņš neveica - nu trāpīja un trāpīja. Manuprāt, tā nebija pendele - viņš nevienam neko neiztraucēja.

Par kluba kopējiem mērķiem. Esat piektajā vietā - tas arī ir tas mērķis šobrīd, par ko klubā runājat?
Grūti tā pateikt. Protams, ka gribas uzvarēt katru spēli. Šodien labi, ka nezaudējām, bet arī gribējās uzvarēt. Nezinu, kā citiem maniem komandas biedriem, bet personīgi man gribas uzvarēt katru spēli un iet augstāk un augstāk. Bet laikam objektīvi ar šādu sastāva dziļumu piektā vieta būs maksimums.

Skaidrs, ka tas saistīts ar vēlmi uzvarēt, bet šodien jocīgi bija redzēt, ka pie 1:1 beigās riskēja ne tikai Metta, bet arī jūs. Jocīgi tāpēc, ka jums bija sešu punktu pārsvars pār Mettu un neizšķirts no turnīra tabulas viedokļa būtu labs rezultāts - galu galā jau pēdējais aplis. Šķita, ka jums beigas bija jānospēlē droši, uz neizšķirtu un piektā vieta praktiski kabatā. Jūs riskējāt un beigās bijāt tuvu zaudējumam, kas tabulu sarežģītu...
Jā, bet... saprotiet... tas laikam bija psiholoģiski - galvās bija, ka Metta noteikti jāuzvar. Centāmies uzvarēt... nezinu, kā lai korektāk pasaka...

Treneri arī dzina uz priekšu?
Nē, paši ļoti gribējām uzvarēt. Panācām 1:1 un likās, ka tūlīt, tūlīt varam arī ko vairāk, kaut kādi pusmomenti jau bija. Tomēr beigās tieši viņi bīstamāk uzbruka, mums atbrīvojās zonas, mūsu centra spēlētāji neturēja viņiem līdzi, plus vienkāršās situācijās daudz kļūdījāmies. Daži mūsu spēlētāji neparādīja savu labāko sniegumu. Viņu pretuzbrukumi bija bīstamāki par mūsu uzbrukumiem.

Sezona pamazām tuvojas noslēgumam. Ir jau kāda skaidrība par tālāko nākotni?
Man līgums vēl ir uz gadu, tā ka sezonu laikam sākšu šeit pat. Strādāšu - jāiet laukumā, jācenšas rādīt labākais sniegums un nedomāt, kas būs tālāk. Ja visu darīšu pēc labākās sirdsapziņas, varbūt Dievs man palīdzēs. Jādara savs darbs ar tīru sirdsapziņu.

Visbeidzot par izlasi - sen tur neesi bijis un par tevi sevišķi neviens arī nerunā, bet, ņemot vērā, ka potenciālo izlases vārtsargu saraksts nav nemaz tik garš, vai vēl ceri tur kādu dienu atgriezties?
Tāpat kā daudzi citi, arī es esmu ambiciozs cilvēks un tāpat kā jebkurš, arī es vēlētos būt izlasē, spēlēt izlasē.

Bet reāli ceri uz to?
Kā jau iepriekš sacīju, ir jādara savs darbs, nevis par to jārunā. Ja izlases treneri izvēlēsies mani, tad izvēlēsies, ja nē, tad nē - katram ir savs viedoklis. Man vienkārši jādara savs darbs - jāķer bumbas.

Vai tas ir pozitīvi, ka viens no izlases vārtsargiem, Ikstens, ir Virslīgā un vari pa tiešo ar viņu konkurēt, nevis virtuāli ar trim vārtsargiem ārzemēs?
Par to tā nemaz neesmu domājis. Varbūt kaut kas tajā ir. Katrā ziņā izlases treneri seko līdzi visiem, arī ārzemēs spēlējošajiem. Un ja izlases vārtsargs nespēlēs pārāk veiksmīgi Polijā vai jebkurā citā valstī, bet cits labi spēlēs šeit Virslīgā, tad ārzemju pieraksts neko nedos un priekšroka, visticamāk, tiks atdota uz vietas spēlējošajam.

Citi raksti