O. Semjonovs : "Mani mēdz piemeklēt pirmsspēles mandrāža, tāpēc vienmēr cenšos visu izdarīt laicīgi"

20:55 14. augusts, 2017

Vārds: Oļegs
Uzvārds: Semjonovs
Vecums: 33
Ģimenes stāvoklis: aizņemts

Sveiks Oļeg! Ja kādam no spēlētājiem, vai personāla kaut ko vajag, vienmēr tiek norādīts uz Tevi! Kas īsti Tu esi un kādi ir Tavi amata pienākumi?

Pienākumi ir daudz un dažādi. Es sevi redzu kā administratoru, bet dažreiz man tiek uzdotas tādas lietas, kas pēc maniem ieskatiem nav administratora darbs, bet klubam kaut kā ir jāpalīdz. Aleksandrs Usovs laikam grib mani "paaugstināt" un sauc mani par tehnisko direktoru, bet es domāju, ka direktors dod rīkojumus un ir vairāk tāds kā menedžeris, bet es visu daru pats. Var teikt, ka esmu direktors, bez padotajiem.

Mani lielākie palīgi ir jaunie spēlētāji. Visu inventāru savākt vienam cilvēkam nav iespējams. Esmu laimīgs, ka mūsu komandā ir tik daudz jauno spēlētāju.

Vai to var salīdzināt ar "ģedovščinu"?

Noteikti nē! Šāds apzīmējums man ļoti nepatīk. Ģedovščina būtu tad, ja kāds vecāks spēlētājs izrīko jauno sava labuma gūšanai. Un šādas lietas man ļoti nepatīk. Mums ir kopīgi risināmi jautājumi, kuri tiek uzticēti jaunajiem spēlētājiem. Tas ir darbs kopējās lietas labā. Katram spēlētājam ir jāiziet cauri šādam periodam. Pēc tam, kad izej tam cauri, Tu vari "atpūsties" un koncentrēties tikai treniņiem. Tā ir normāla prakse. Turklāt, ja man vajag palīdzību, tas vienmēr būs lūgums, nevis pasūtījums.

Ja jaunais spēlētājs iekļūst un spēlē pamatsastāvā, pie viņa Tu arī vērsīsies pēc palīdzības?

Spēlēšana vai nespēlēšana nemaina situāciju. Jaunie spēlētāji nedrīkst sajusties kā zvaigznes. Jā, viņi ir talantīgi spēlētāji ar gaišu nākotni, bet viņiem vēl daudz jāstrādā, lai kļūtu par zvaigznēm. Tas viss veido raksturu. Un pieredzi no dzīves, spēlētāji pārnes uz laukumu.

Pastāti sīkāk par spēles dienu! Cikos sākas Tava diena, cikos noslēdzas un kas Tev ir jāizdara?

Tas ir atkarīgs no tā vai spēle ir viesos, vai mājās. Mani mēdz piemeklēt pirmsspēles mandrāža, tāpēc vienmēr cenšos visu izdarīt laicīgi. Piemēram, ja spēle sākas sešos vakarā, tad es sāku jau vienpadsmitos un tad, kad man sākas satraukums, tad jau viss ir izdarīts, tādējādi izvairoties no kļūdām. Vispirms braucu uz veikalu, iegādājos uzkodas spēlētājiem, banānus, šokolādes. Parūpējos par ūdeni, par ledu, plastmasas glāzēm un traukiem utt., pēc tam braucu uz stadionu, sagatavoju formas un sakārtoju ģērbtuves. Vēlāk parūpējos par tiesnešu istabu, sagatavoju bumbas, atnesu ūdeni. Mums ir vēl vairāki cilvēki, kuri palīdz sagatavot laukumu, bet viņi nereti mainās un šo to var nezināt. Tāpēc visu pārbaudu un, ja vajag, tad palīdzu. Tad ķeros klāt protokoliem. Tagad, kad viss ir internetā, tas ir krietni ērtāk un vieglāk. Piesaku spēlētājus, kas ir jāizdara divas stundas pirms spēles. Pusotru stundu pirms spēles tiekos ar delegātu un ceturto tiesnesi. Pārrunājam kādas krāsas formas spēlēsim, kādās krāsās būs "nakidkas", kur spēlētāji iesildīsies un kā jāuzvedas treneriem. Pirms katras spēles tā procedūra ir vienāda. Kad sākas spēle, tad es esmu kopā ar faniem un tā ir labākā iespēja tikt vaļā no mandrāžas, kad kopā ar faniem vari bļaut un skaļi atbalstīt savu komandu. Esmu runājis ar spēlētājiem, kuri apgalvojuši, ka viņiem tas palīdz. Fani viņus atbalsta un dzen uz priekšu. Es arī uzturu kontaktus ar faniem. Ja nepieciešams, tad palīdzu kādam nokļūt uz spēli. Interesanti arī, kā ir attīstījusies šī fanošana. Ja sākumā tas nebija tik izteikti, tad tagad ir jūtams kā visi pārdzīvo par komandu. Par to man liels prieks. Prieks, ka komandai ir līdzjutēji, kas gatavi braukt 200km un vairāk, lai tikai atbalstītu savu komandu.

Pēc spēles viss jāsavāc un var doties mājās. Pagājušogad pašam bija jānovāc arī apskaņošanas sistēma un jāsakārto stadions, tagad esam sakārtojuši šo jautājumu un ir citi cilvēki, kas to dara.

Vari dot piemērus par iecienītākajām spēlētāju uzkodām? Varbūt kāds veic speciālu pasūtījumu?

Nē, spēlētāji individuāli neko nepasūta. Uzkodas visiem ir vienādas. Cenšamies pieturēties pie pārbaudītām vērtībām, lai spēlētājiem nerastos problēmas ar vēderu. Tā ir parasta šokolāde, banāni. Piena šokolāde, melnā šokolāde. Der arī Twix. Tur ir tikai šokolāde, karamele un cepums. Mēs atturamies no rozīnēm, riekstiem un tādām lietām.

Komandas un kluba mērķi ir skaidri, bet kāds ir Tavs, kā kluba administratora mērķis. Kad Tu vari sist sev uz pleca un būt apmierināts ar rezultātu?

Man ir daudz pienākumi, tāpēc arī mērķi ir dažādi. Mans darbs ir saistīts ne tikai ar komandu, bet arī ar dokumentiem. Jākārto darba atļaujas un citi dokumenti. Tur ir vieni mērķi. Darbā ar komandu atkal citi. Ja runājam par komandu, tad svarīgi, lai viss ir sakārtots - formas, apģērbs, apavi. utt., lai viss ir pareizi apdrukāts, lai viss labi izskatās. Tāpat arī jāpalīdz spēlētājiem ar dzīvokļiem. Ne tikai leģionāriem. Citiem apmaksāju rēķinus, citiem jānodrošina uzkopšana. Mēdz zvanīt arī spēlētāju kaimiņi ar lūgumu mūziku pagriezt klusāk. Ir gadījies arī braukāt pa dzīvokļiem un pieskatīt, lai viss būtu kārtībā. Vienā vārdā varētu teikt, ka apmierināts varu būt tad, kad viss ir kārtībā un spēlētāji var domāt tikai par futbolu.

Vai tas ir viss, ko Tu dari? Vai Tev ir kāda papildus nodarbošanās?

Man ir papildus darbs. Strādāju arī par fitnesa instruktoru. Pašlaik man ir tikai pāris klientu, jo laika dēļ ir grūti šīs lietas apvienot. Pamatdarbā mums it kā ir plāns visai nedēļai, bet nereti mēdz būt izmaiņas un es nevaru būt drošs, ka sarunātajā laikā varēšu ierasties uz treniņu. Tāpat mēdz gadīties, ka steidzami ir jāizdara kāds darbs un nākas mainīt plānus.

Vai tas ir kā hobijs vai nepieciešamība finansiālajā ziņā?

Protams, ka es par to arī saņemu naudu un man šī joma patīk. Turklāt es šeit sāku strādāt tieši kā fitnesa treneris. Un būt par treneri arī ir mans aicinājums. Man ir divi klienti fitnesa jomā, un nevēlos no viņiem atteikties, jo vēlos turpināt sevi attīstīt šajā jomā. Es par to interesējos un izglītojos. Īsumā varētu teikt, ka man tas patīk un nākotnē sevi saredzu tieši šajā jomā.

Tev interesē tieši fitness, vai tomēr vēlies saglabāt saistību ar futbolu?

Es gribu strādāt ar profesionāliem sportistiem. Futbols ir mans mīļākais sporta veids, bet tas nav pats galvenais. Galvenais, lai viņi ir profesionāļi un tāda būtu arī viņu attieksme.

Esot kopā ar komandu, Tev ir iespēja iepazīt spēlētājus un trenerus arī kā personības? Kādi ir Tavi novērojumi?

Kādreiz uzskatīja, ka paaudze ir trīsdesmit gadi. Nezinu, vai tā ir tikai starp futbolistiem, bet mūsu komandas divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki ir kā no citām planētām. Viņi savstarpēji nekomunicē kā draugi, viņiem ir atšķirīgas intereses. Piemēram Aleksejs Višņakovs, ar kuru kopā sāku spēlēt futbolu. Viņam ir 33 gadi tāpat kā man un ar šo paaudzi es saprotos labāk. Jaunos spēlētājus dažreiz ir grūti saprast. Attīstās tehnoloģijas un viņi par to droši vien zina krietni vairāk, kā es. Kad es spēlēju futbolu, tad bija grūti laukumā ko dzirdēt, jo visi runāja un darīja to skaļi. Jaunie spēlētāji laukumā nerunā. Lai kaut ko uzzinātu no viņiem, jāuzdod desmit jautājumus.

Kā Tu nokļuvi RFS?

Par to, ka esmu šeit, liels paldies jāsaka Aleksandram Usovam un Maksimam Krivuņecam. Kad nomainījās īpašnieki, no personāla bija tikai divi treneri un dakteris. Aleksandrs un Maksims gribēja, lai komanda attīstās, tāpēc vēlējās nolīgt vēl kādu speciālistu, kas vairāk orientētos tieši trenažieru zālē. Es pazinu abus treneris Ševļakovu un Popkovu, biju spēlējis viņu vadībā un viņi arī neiebilda, ka pievienojos komandai. Tas bija ziemas periodā, kad daudz strādājām trenažieru zālē. Gandrīz katru dienu pirms laukuma treniņiem pusstundu vai pat stundu strādājām trenažieru zālē. Sākām gatavoties kā pirmās līgas komanda, bet tad uzzinājām, ka Skonto virslīgā nespēlēs un viņu vietā spēlēsim mēs. Viss strauji mainījās, gan sastāvi, gan mērķi un arī pienākumi kļuva arvien vairāk. Bija vajadzīgs administrators. Paralēli fiziskās sagatavotības trenera amatam uzņēmos arī administratora pienākumus. Visi bija apmierināti un sūdzību par manu darbu nebija, bet nomainījās treneris un par galveno treneri kļuva Andrejs Kaļiņins. Šķiet, ka viņš vēlējās, lai par fiziskās sagatavotības treneri strādā Staņislavs Olijars. Administratoru pienākumi arī kļuva arvien vairāk un kļuva neiespējami visu savienot, tāpēc nolēmām, ka strādāšu tikai par administratoru.

Tu esi bijis arī profesionāls futbolists, turklāt esi spēlējis ne tikai Latvijā. Pastāti par savu karjeru?

Karjera bija īsa, bet es neko nenožēloju. Šķiet, ka līdz 25 gadiem spēlēju vairākos klubos Latvijas virslīgā – FK Rīga, FK Blāzma, FK Vindava. Kādas 150 spēles virslīgā laikam jau būs savākušās. Pēc tam spēlēju Zviedrijā 3. līgā. Tad Jurija Popkova vadībā uzspēlēju arī Lietuvā. Pusgads ar FK Tauras Jurija Popkova vadībā laikam arī ir labākais posms. Šķiet, ka šī pusgada laikā zaudējām tikai vienu spēli un izcīnījām ceturto vietu. Pēc tam bija piedāvājums no Igaunijas čempioniem. Aģents teica, ka tur jau ir gatavs līgums, jābrauc tikai parakstīt, bet aizbraucot tur, izrādās, ka mani ņem tikai uz pārbaudes laiku. Es tajā laikā biju traumēts, turklāt jau biju paspējis lauzt līgumu ar lietuviešiem, bet Igauņi man negribēja dot līgumu, kamēr neesmu pilnībā vesels. Centos tikt galā ar traumu, bet tā bija nopietnāka nekā sākumā šķita un tā arī 27 gadu vecumā noslēdzu savu karjeru. Jebkurā gadījumā tā bija neatsverama pieredze. Gan spēlēšana dažādu treneru vadībā, gan leģionāru statuss. Tas nebija iztērēts laiks.

Vai Tu vēl spēlē?

Spēlēju kā malējais pussargs vai uzbrucējs 2. līgā. Tas ir vairāk priekš sevis. Es neuzskatu, ka esmu ļoti labs spēlētājs, bet, man šķiet, ka 2. līgas līmenis nav gluži mans. Diemžēl Latvijā šo pakāpienu ir maz. Virslīgā konkurence ir ļoti liela, tad ir pirmā līga ar piecām ļoti labām komandām, pārējās, domāju, ka ir tuvu 2. līgas līmenim. un otrā līga. Spēlējot pirmajā līgā sanāk ļoti daudz izbraukumu un nav man tik daudz laika.

Vari salīdzināt to laiku, kad pats vēl spēlēji ar šo? Līmeni, organizāciju Latvijā un pasaulē?c

Konkurence tāda kā tagad nebija. Bija tikai trīs komandas, kas cīnījās par pirmo vietu. Ceturtā vieta bija "rezervēta" Daugavpilij. Tādu konkurenci, kāda ir tagad tiešām nespēju atcerēties. Arī organizācija tagad ir pavisam citā līmenī. Kad es spēlēju, tad sevi TV redzēju 3 vai četras reizes sezonā. Tagad var redzēt visas spēles, statistiku utt. Arī tajā laikā mēs filmējām, bet tas bija iekšējai lietošanai. Tagad radiem un draugiem ir iespēja Tevi redzēt TV, internetā katru nedēļu. Arī raidījumi, raksti… Agrāk tā nebija. Par skatītājiem grūtāk spriest, bet, kad spēlēju FK Rīga, tad tribīnēs bija kādi simts skatītāji. Tagad vismaz Arkādijas stadiona tribīne regulāri ir pilna.

Ja ieliktu tā laika Skonto, Liepājas Metalurgu un FK Ventspils šī gada virslīgā, kur šīs komandas būtu tabulā?

Es domāju, ka Skonto tik un tā būtu pirmajā trijniekā, bet piemēram FK Rīga, Daugavpils nebūtu stiprākas par Mettu. Tagad konkurence ir liela, jo visām komandām ir viens līmenis. Tajā laikā tā bija tikai trim komandām.

Kāda ir virslīgas vieta Eiropā tieši futbola ziņā?

Tas ko es redzēju Zviedrijā, un citur Eiropā, tad mūsu spēlētāji uz viņu fona nav pārāk augstā līmenī. Pēc karjeras beigām mazliet padzīvoju Anglijā un spēlēju tur amatieru līmenī. Katrā komandā bija pāris spēlētāji, kuri varētu spēlēt virslīgas čempionu sastāvā. Tur katrā komandā ir mūsu izlases spēlētāju līmeņa spēlētāji, kuri paralēli spēlēšanai arī strādā. Latvijā mēs katru jauno spēlētāju uztveram kā talantu, jo izvēle ir maza un situācija nav tik labvēlīga, lai jaunie varētu attīstīties. Varbūt šī paaudze nav tik talantīga. Mūsu paaudze spēlēja Eiropas čempionātā. Arī labi leģionāri pie mums maz brauc. Tas laikam saistīts ar finansēm un ar to, ka čempionāts labiem spēlētājiem nešķiet pietiekami pievilcīgs.

Tu jau pieminēji paaudzes. Mums bija Rubīns, Bleidelis un citi, kuri skrēja un "terorizēja" pretinieku aizsargus visu spēli un lielākoties bija krietni pārāki par pretiniekiem. Kāpēc tagad mums vairs nav šādu spēlētāju?

Grūti pateikt. Varbūt tas tikai tā izskatās no malas. Desmit gadus atpakaļ varbūt futbols nebija tik fizisks, tāpēc ātrie spēlētāji tajā laikā vairāk izceļas. Futbols visā pasaulē ir kļuvis daudz fiziskāks. Arī smagas traumas ir arvien vairāk, jo ir vairāk kontakta. Cits laiks, cits futbols.

Tu neapšaubāmi esi arī viens no aktīvākajiem un skaļākajiem līdzjutējiem tribīnēs! Pastāsti par sevi kā līdzjutēju?

Es, Maksims, Aleksandrs, Artjoms un citi no komandas pārdzīvojam tik stipri, ka nevaram adekvāti uztvert laukumā notiekošo. Kad skatāmie spēles, man visu šķiet, ka pretiniekiem ir ļoti bīstami spēlētāji un tas ne vienmēr tā ir. Pēc tam skatoties video ierakstu, tās situācijas redzu savādāk. Spēles laikā, kad pretinieki tiek pie bumbas, vienmēr pārņem satraukums. Emocijas traucē saskatīt patiesību. Šī līdzi jušana palīdz izlādēties un, ja vēl komanda uzvar, tad vari izbaudīt arī to.

Ko vari pastāstīt par citu komandu līdzjutējiem un līdzi jušanas kultūru Latvijā?

Gribētos, lai šī kultūra attīstās, bet to ir ļoti grūti veicināt. Viss sākas ar sabiedrību, tradīcijām. Latvijā nav šādu fanošanas tradīciju. Esmu runājis ar spēlētājiem no Polijas pirmās līgas, kuri teica, ka katru dienu saņem vēstules no faniem uz kurām vajag atbildēt, tad vēl jāparaksta spēlētāju kartiņas. Un tas viss sākas jau no skolas vecuma bērniem. Viņi jūt līdzi un atbalsta savas pilsētas komandu. Bez šīm tradīcijām ir grūti piesaistīt skatītājus.

Ja skatāmies citus līdzjutējus, tad man patīk Mettas fani. Viņi ir organizēti un vienmēr atbalsta komandu. FC Riga strādā ar faniem, bet tas izskatās nedaudz mākslīgi. Jaunam klubam gan tas ir saprotams. Katru gadu jauna komanda, mainās treneri, rezultāti nav tādi kā cerēts. Grūti kādu šādā situācijā piesaistīt. Ventspilī šķiet, tagad ir kādi trīs cilvēki. Liepājai visu laiku bija, tagad arī viss noklusis un šķiet, ka aktīvi atbalsta tikai kādi 3-5 cilvēki. Pārējām komandām arī līdzīga situācija.

Vai jūti līdzi arī kādiem klubiem ārpus Latvijas?

Nē! Es skatos futbolu varbūt ne gluži kā speciālists, bet vērtēju abu komandu sniegumu laukumā. Nevarētu teikt, ka jūtu kādam līdzi. Spēles ziņā man patīk FC Barcelona. Viņu spēles stils ir tāds, kas piesaista daudzu uzmanību – bumbas kontrole, tehnika, piespēles.

Citi raksti