"RFS? Domāju, ka šeit ir labākais treneru korpuss virslīgā"

21:45 18. septembris, 2017

Eduards Višņakovs #15
Vecums: 27
Attiecību statuss: Aizņemts
Bērni: nav

Sveiks! Aleksejs, Tavs brālis un komandas biedrs ir sešus gadus vecāks par Tevi. Tev laikam nemaz nebija iespējas izvēlēties ko citu, kā tikai futbolu vai ne?

Protams. Sarkandaugavā, savā rajonā kopā ar brāli spēlēju futbolu jau no pašas bērnības. Sarkandaugavā mēs bijām vairāki, kuri nonāca līdz profesionālam futbolam. Arī Aleksandrs Solovjovs, Antons Kurakins un citi. Es sāku spēlēt 5-6 gadu vecumā un, skatoties, kā spēlē brālis, bez šaubām bija vēlme viņam līdzināties.

 

Pastāsti tieši par pašu sākumu. Kur sāki trenēties un kā Tev sākumā gāja?

Es sāku trenēties Skonto sistēmā sešu gadu vecumā pie trenera Beļajeva. Kopā ar treneri Beļajevu biju līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Man jau no paša sākuma viss ļoti labi padevās, bet, kā jau tas jauniešu futbolā mēdz gadīties, tad ne visi aug vienādi. Bija laiks, kad citi izauga un es ne. Nokļuvu dziļā rezervē un treneri jau domāja, ka no manis nekas neiznāks. Es turpināju cītīgi trenēties un pēc kāda laika biju visus panācis arī augumā. Tad viss nostājās savās vietās un atguvu savu vietu laukumā.

Jau no paša sākuma Tev padevās vārtu gūšana un biji uzbrucējs, vai esi spēlējis arī citās pozīcijās?

Es jau no pašām pirmajām dienām biju uzbrucējs. Nebija tā kā citiem, kas mainīja pozīcijas.

Kāpēc no JFC Skonto pārgāji uz Daugava Rīga? Turklāt, tas notika laikā, kad Skonto vēl dominēja?

Manam trenerim bija sarežģījumi ar klubu un viņš gāja prom. Sanāca tā, ka visa komanda aizgāja viņam līdzi. Spēlējām pirmajā līgā kā Daugava 90. Atceros, ka uzvarējām un iekļuvām virslīgā. Daudzi no tā laika spēlē joprojām. Daudzi no viņiem spēlē joprojām, piemēram Vitālijs Maksimenko. Tas bija laiks, kad Skonto trenēja Ashworth Paul Anthony. Viņš mani ļoti gribēja sastāvā, bet es neaizgāju. Nepalīdzēja pat tas, ka brālis tur spēlēja.

Kā Skonto reaģēja uz šo situāciju?

Tā īsti visus sīkumus es neatceros, bet, protams, ka Skonto negribēja mūs laist. Skonto bija vēl viena 90. gada komanda un viņi gribēja, lai pievienojamies viņiem, bet visi izvēlējās iet līdzi Beļajevam. Es tajā skaitā.

Kā tas nācās, ka tāds Rīgas puika beigās nonāca Ventspils sistēmā. Sākumā Tranzītā, pēc tam FK Ventspils?

Pirmajā līgā Daugava 90 sastāvā iesitu trīsdesmit vārtus. Mani arī atzina par labāko spēlētāju pirmajā līgā. FK Ventspils prezidents mani gribēja. Klubu vadības savā starpā vienojās un tā es nokļuvu Ventspilī. Sākumā fārmklubā FK Tranzīts, pēc tam arī FK Ventspils.

Kā Tu atceries šo posmu? Kā Tev tur gāja?

Ļoti labi. Tranzīts bija ļoti laba komanda, spēlēju tur kopā ar Solovjovu. Vēlāk par FK Ventspils treneri kļuva itālis, kurš paņēma mani uz galveno komandu. Tas bija ļoti labs laiks gan man, gan klubam. Spēlējām Eiropas līgas grupu turnīrā.

Pēc tam nokļuvi Kazahstānā? Kā radās šī iespēja?

Es jau trīs gadus spēlēju Ventspilī. Biju gan Latvijas čempions, gan kausa ieguvējs. Man bija, šķiet 19 gadi un gribējās pamēģināt ko jaunu, izmēģināt spēkus kā leģionāram. Tajā laikā FC

Shakhter Karagandy bija ļoti laba komanda, cīnījās par augstākajām vietām vietējā čempionātā. Viņi mani gribēja un es piekritu. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Kļuvu arī par Kazahstānas čempionu.

Kā Tu uzzināji par šo interesi? Caur aģentiem?

Jā, aģenti pateica, ka ir tāds variants aizbraukt, turklāt viņi ir gatavi samaksāt arī Ventspilij. Līgums ar Ventspili arī gāja uz beigām un klubi vienojās.

Vai Tev pašlaik ir aģents?

Pašlaik man ir aģents, bet iespējams, ka tuvākajā laikā vairs nebūs. Tagad svarīgākais ir labi spēlēt klubā.

Pārāk ilgi tur neuzkavējies. Neizdevās tur nostiprināties, vai bija labāki piedāvājumi? Kā notika pāreja uz Poliju?

Kazahstānā nospēlēju gadu, atnāca jauns treneris, kurš gribēja citus leģionārus. Komandā drīkstēja būt tikai seši leģionāri un es kļuvu lieks. No Kazahstānas nav viegli kaut kur aizbraukt. Polijā bija interese par mani, aicināja uz pārbaudēm. Aizbraucu, labi sevi parādīju un man piedāvāja līgumu.

Pēc tam sekoja Tavas karjeras līdz šim spilgtākā sezona. Ko Tu atceries par šo sezonu? Kas bija par pamatu Tavai rezultativitātei?

Jā, Polijā bija viens no maniem labākajiem karjeras posmiem. Pēc Kazahstānas, kur bija ļoti smagi treniņi, biju ļoti labā fiziskā formā. Varēju skriet visas deviņdesmit minūtes. Tos laikus atceros ar prieku.

Ja pareizi atceros, tad klubam bija problēmas ar finansēm un tā prezidents vāca naudu, lai noturētu Tevi komandā. Vari lasītājiem pastāstīt par to sīkāk?

Bija tāda situācija. Arī alga man nebija liela, bet tā ir Ekstraklase, kur ir daudz skatītāji, liela mediju interese un iespēja parādīt sevi. Klubam bija lieli parādi, bet man bija vienalga. Viss nonāca pat tik tālu, ka, lai mani noturētu komandā, man bija privātsponsors.

Klubs izkrita no augstākās līgas, bet Tu beigās tomēr nokļuvi atpakaļ Ekstraklasē, šoreiz Hožuvas Ruch. Sākums bija ļoti labs, guvi vārtus jau pirmajā spēlē, bet turpinājums laikam nebija tāds kā cerēts. Kas Tev neizdevās?

Tur bija ļoti liela konkurence. Vienu spēli nospēlē slikti un esi zaudējis savu iespēju. Nākamo vari arī nesagaidīt. Nākamajā sezonā, ja nekļūdos, tad piecās spēlēs iesitu trīs vai četrus vārtus un mani pārpirka beļģi.

Arī Beļģijā sākums bija daudzsološs, bet turpinājumu varētu gribēt labāku. Kā norisinājās pāreja un ko vari pastāstīt par šo laiku?

Beļģijā viss notiek ārkārtīgi profesionāli. Lieli klubi, ārkārtīgi spēcīga konkurence. Pēc veiksmīgā sezonas sākuma man piezvanīja direktors un teica, ka ir interese. Klubs mani negribēja laist, bet es biju pārliecināts, ka šādu iespēju nedrīkst laist garām. Beļģi samaksāja klubam pusotru miljonu eiro un es nokļuvu K.V.C. Westerlo.

Pēc gada Tevi izīrēja Ruch. Šis otrais Polijas iekarošanas mēģinājums arī nebija sekmīgs, klubs izkrita no ekstraklases un arī Tev spēle nevedās. Kāpēc nepaliki ar klubu?

Polijā vairāki klubi vēlējās mani izīrēt, bet es izvēlējos Ruch. Pazīstama vide un spēlētāji, “mans” treneris. Šis laiks gan sakrita ar tādu kā melno joslu manā karjerā. Atbraucu, nospēlēju pāris spēles pamatsastāvā un treneris, neko nepaskaidrojot, nosēdināja mani rezervē. Tā arī nesaprotu, kāpēc viņš tā izdarīja, konflikts it kā mums nebija. Ļoti žēl, ka tā sanāca.

Kā nokļuvi RFS? Pieļauju, ka RFS nebija Tava vienīgā iespēja. Kāpēc izvēlējies RFS?

Beidzās īres līgums ar Ruch un Westerlo izkrita uz pirmo līgu. Westerlo mani gribēja paturēt, bet būtiski samazinot algu. Es nevēlējos spēlēt pirmajā līgā, tāpēc izmantoju iespēju lauzt līgumu. Domāju, ka varu spēlēt augstākā līmenī.

Bija arī citi piedāvājumi, bet šis ir laiks, kad man ir svarīgi tikt pie liela spēles laika. Šeit spēlē arī brālis, ir ļoti labs treneris, lieliska atmosfēra. Domāju, ka šeit ir labākais treneru korpuss virslīgā. Nodomāju, ka nenāks par sliktu, it kā soli paspert atpakaļ, lai varētu pēc tam atkal doties uz priekšu. Šogad virslīgā ir ļoti labs līmenis un labi sevi parādot būs iespējas arī kaut kur aizbraukt.

Bija arī piedāvājums spēlēt vienā no Polijas pirmās līgas vadošajiem klubiem, bet mana galvenā vēlme bija tikt pie spēles laika. Negribēju riskēt nonākt pirmajā līgā un sēdēt uz soliņa.

Dzeltenās kartītes Tu nopelni salīdzinoši reti, bet jau pirmajā RFS spēlē tiki uzreiz pie sarkanās. Kā Tu to atceries?

Negribēju nospēlēt tik agresīvi, bet tā bija pirmā spēle, gribēju parādīt sevi un nospēlēt līdz galam katru epizodi. Sanāca tā kā sanāca.

Vari salīdzināt Hožuvas, Lodzas, RFS, Kazahstānas un Beļģijas klubus, treniņprocesu, apstākļus, filozofiju?

Protams, ka ir atšķirības, bet tas ir atkarīgs no trenera. Kazahstānā bija ļoti agresīvs treneris un mēs daudz skrējām, Ruch atkal bija daudz taktisko nodarbību. Beļģijā arī daudz skrējām. Viss atkarīgs no trenera un viņa skatījuma uz spēli.

Beļģijā protams ir visaugstākais līmenis, bet arī Polijā un Kazahstānā viss bija līmenī. Principā visās vietās, kur biju, man ir pozitīvas atmiņas.

Bija laiks, kad Tu spēlēji arī Latvijas izlasē. Kas ir jādara, lai tur atgrieztos? Tas Tev ir svarīgi?

Protams, ka es par to domāju un ļoti vēlos spēlēt Latvijas izlasē. Domāju, ka, ja es šeit labi sevi parādīšu, gūšu vārtus, tad man būs iespēja atgriezties. Patiesībā ceru atgriezties jau tagad. Tagad mums ir spēles pret Fēru salām un Andoru. Tās ir komandas, pret kurām ir jāuzvar un jāgūst vārti.

Kādā spēlē Tu jūties labāk? Ilgstošos pozicionālos uzbrukumos, vai tomēr pretuzbrukumos?

Laikam jau labāk pretuzbrukumos. Es labi atrodi brīvās zonas, man ir labs ātrums. Tas viss palīdz. Pozicionālā uzbrukumā man ir grūtāk.

Kura ir Tava favorītlīga? Kur pašam gribētos spēlēt?

Man patīk Bundeslīga. Tur ir daudz skatītāju, ļoti augsts līmenis. Nevaru apgalvot, ka tā ir visspēcīgākā līga, bet, iespējams, man piemērotākā gan. Jāatzīst arī, ka man ļoti patīk arī Polija. Ļoti daudz karstasinīgu un agresīvu līdzjutēju, kuri vienkārši neļauj Tev atslābt ne mirkli.

Kurš ir Tavs favorītklubs?

Tagad man patīk Barcelona, bet laikā, kad vēl spēlēja man mīļākais uzbrucējs Thierry Henry, es jutu līdzi Arsenal.

Kurš no pašreiz aktīvajiem uzbrucējiem būtu Tavs favorīts?

Tagad ir daudzi spēcīgi uzbrucēji. Tas pats Zlatan Ibrahimovich, Edinson Cavani un citi.

Kā pavadi savu brīvo laiku?

Tagad, kad spēlēju RFS, mans brīvais laiks paiet ļoti ātri. Nav tā kā Polijā, kad mēdz būt dienas, kad vienkārši nav ko darīt. Daudz laika pavadu arī ar savu draudzeni.

Citi raksti