Solovjovs pirms bērna un pēc – divi dažādi cilvēki!

18:56 30. maijs, 2019

Virslīga paplašinās un grafiks paliek arvien saspringtāks. Kā Tu jūties, kad jāspēlē divas spēles nedēļā?

Man patīk, jo vienmēr esi tonusā un drīz sāksies eirokausi, tāpēc jāpielāgojas šādai intensitātei.

Kā iesākās Solovjova futbolista karjera?

Tajā laikā dzīvoju Sarkandaugavā, Viestura prospektā un mācījos Puškina licejā. Tur bija Skonto Akadēmijas treniņi, kurus tolaik vadīja Aleksandrs Raizs. Tajā laikā vēl nebija nekādu telefonu un citu "gadžetu" un bija jāizdomā kā sevi nodarbināt. Šķiet, ka sešu gadu vecumā vecmāmiņa mani paņēma aiz rokas un aizveda uz futbolu.

Paskaties, kā ir tagad, paskaties apkārt - visi sēž telefonos, izmanto visādus "gadžetus", vai sēž mājās pie datora. Kādreiz mēs sacentāmies, kurš tālāk akmeni aizmetīs. Vai kāds maz tagad zina, kas ir paslēpes?

Atgriežoties pie jautājuma, vecmāmiņa mani aizveda uz futbola sekciju. Pārējie jau bija kādu laiku trenējušies un es tur tāds viņš – zaļš gurķis. Man gan uzreiz izdevās sevi labi parādīt. Biju visātrākais un ar spēcīgāko sitienu. Tas ļoti patika trenerim un, pats galvenais, arī man. Vecmāmiņa arī turpmāk visur bija ar mani, braukāja uz spēlēm un turnīriem, tajā skaitā arī ārpus Latvijas.

Tad futbols vismaz sākumā nebija Tava apzināta izvēle?

Diezin vai sešu gadu vecumā kāds var skaidri un gaiši pateikt, kas viņš būs, kad izaugs. Ja kāds man sešu gadu vecumā apgalvotu, ka es būšu, piemēram biznesmenis, nu… lai viņam veicas :)

Kurš no Taviem tā laika komandas biedriem vēl ir tik plaši pazīstams futbolists?

Tajā laikā mūsu komanda neskaitījās kā TOP komanda Skonto sistēmā šajā vecumā. Mums bija nopietns konkurents – komanda, ko vadīja Beškarevs. Mēs savā starpā vienmēr konkurējām un jāatzīst, ka lielākoties mēs zaudējām, jo viņiem bija labi nokomplektēts sastāvs un viņi jau šo to saprata no taktikas. Uz viņu fona mēs vairāk bijām kā puiši no pagalma, kuriem ir vēlme kaut ko pierādīt. Atceros, ka mums bija divas spēles ar Beškareva komandu (mājās un izbraukumā), kuru mērķis bija piesaistīt spēlētājus Rīgas reģionālajai izlasei. Katrā lielākā pilsētā tādas bija. Daugavpilī spēlēja Cauņa, Tukumā Kosmačovs, Rēzeknē – Gauračs. Treneris vēl negribēja mūs tā vienkārši palaist un aizejot uz RTU Rīgas stars, savāca arī mūsu licences.

Pirmajā spēlē uzvarējām ar 4-0, bet otrajā bija bez variantiem. Precīzi neatceros, bet Mežaparkā šķiet zaudējām ar 0-5 un sapratu, ka šeit man nav nekādu izredžu un potenciāla augt kā spēlētājam. Tajā laikā pie Beškareva spēlēja mans draugs Andrejs Lepo. Pajautāju, vai man ir iespēja tikt komandā un mani paņēma. Es aizgāju un domāju, ka būšu zvaigzne un spēlēšu galvenajā komandā. Es tak esmu ātrs un ar labu sitienu. Bet nē. Treneris mani ielika otrajā komandā un lika trenēties telpu futbolā.

Tu jau no bērnības spēlēji kā aizsargs?

Nē, es vienmēr situ vārtus, biju uzbrucējs. Kad sāku trenēties pie Beškareva, visi uz mani dusmojās un kliedza, jo es nekad nedevu piespēles. Vienmēr skrēju ar bumbu un centos gūt vārtus. Liels paldies trenerim, kurš spēja mani pārmācīt un manam talantam pievienoja tehniku un iemācīja, ka futbols ir komandas spēle.

Kad sākām spēlē 11 pret 11, es spēlēju kā uzbrūkošais pussargs, zem uzbrucēja. Un vārti man bija vairāk, kā uzbrucējiem. Skonto stadionā ir tabula, kurā norādīti visi vārtu guvēji visās vecuma grupās un vienā gadā kopā ar Karašausku iesitām pa 62 vārtiem. Un atšķirībā no Artūra, man bija arī kādas trīsdesmit rezultatīvas piespēles.

Kurš treneris Tevi sagatavoja lielajam futbolam?

Sāku trenēties pie Raiza, bet, uzskatu, ka par futbolistu mani uztaisīja tieši Beškarevs.

Kad Tu saprati, ka vēlies saistīt savu dzīvi ar futbolu? Bija arī citi varianti?

Tagad atnāk jaunie un uzreiz prasa, lai dod naudu, bučus, formu, ekipējumu, dzīvokli utt. Man un visiem citiem mana vecuma spēlētājiem nekā tāda nebija. Nauda, protams ir patīkams bonuss.

Atceros, kad jaunībā spēlējām turnīrā Valmierā un mani noraidīja no laukuma par lamāšanos ar tiesnesi. Patiesībā šis netikums man vienmēr ir piemitis. Sakāpām autobusā un man likās, ka treneris mani tūlīt "nogalinās" par nopelnīto noraidījumu, bet viņš pienāk pie manis un saka: "Tevi aicina uz pirmo komandu." Es biju šokā.

Varbūt tieši šis kaujinieciskais raksturs Tev palīdzēja tikt komandā?

Es domāju, ka tas vienkārši atnāca ar laiku. Sākumā es vispār nebiju gatavs lielajam futbolam. Tagad jaunos spēlētājus piesaista pie komandas jau laicīgi. Protams, tas vēl nav gatavs materiāls, bet viņiem ir iespēja trenēties ar mums, "audzēt gaļu". Viņi jau būs sagatavoti spēka cīņai. Tagad, aizbraucot uz pārbaudēm vai izlasi, viņi jau būs gatavi. Mūs savulaik ļoti ilgi turēja Skonto junioros. Tolaik Skonto bija ļoti labas algas, kvalitatīvi spēlētāji, kuri cīnījās pret FC Barcelona un Inter Milan. Mēs, puikas skatījāmies uz viņiem kā uz elkiem. Sākumā trenējos ar galveno komandu, bet spēlēju ar vienaudžiem. Atceros, ka Kausa spēlē pret FK Venta Ashwort mani paņēma uz spēli. Tā arī bija mana debija. Tiku laukumā tikai pašās spēles beigās, bet pretī bija tādi spēlētāji, kā Žans Pols Ndeki, Oleh Romanovych Luzhny un citi. Man tad bija tikai 17 gadi. Iznācu laukumā un mēs uzvarējām.

Tajā laikā es biju viens no labākajiem spēlētājiem savā vecumā un mana alga bija vien 100$. Tagad nevienam nezināmi spēlētāji saņem 500EUR un vairāk. Aģentu ietekme uz spēlētājiem mūsdienās ir drausmīga. Sastāsta pasakas, ka nu Tu esi top spēlētājs, ka iekārtos kādā lielā klubā… Godīgi sakot, es arī iekritu šajās lamatās. Taisnības labad jāsaka, ka tajā laikā mūs ilgi "marinēja" Skonto Junior. Domāju, ka mēs jau krietni agrākā vecumā būtu varējuši augstu tikt. Tolaik bija ļoti spēcīga jaunatnes izlase (88. gada) ar Kosmačovu, Gauraču, Žuļevu, Tarasovu. Mēs grupā spēlējām ar Nīderlandi, Vāciju, Čehiju un paskatoties spēles programmiņā mati cēlās stāvus – Bayern, Borussia, Real Madrid. Mums savukārt Skonto Junior, Skonto Junior, Skonto Junior…

Kuru no jaunajiem RFS spēlētājiem Tu izceltu?

Šobrīd noteikti jāizceļ Toņiševs un Balodis. RFS es esmu jau trīs gadus un divus no šiem gadiem viņi trenējas ar mums. Es ļoti šaubos, vai kaut kas iznāktu, ja viņi spēlētu tikai dublieros. Progress ir acīmredzams, jo talants ir talants, bet galvenā ir vēlme. Vēlme būt labākajam! Tu atnāc uz komandu un Mēs Tevi mācīsim. Nemāki? Iemācīsim! Negribi? Piespiedīsim! Cita varianta vienkārši nav. Kad ierados komandā, pie mums bija arī Sergejs Vorobjovs. Visi saka – mega talants! Mēs kopā īrējām dzīvokli un es viņam visu laiku teicu, lai pasēž mājās un atpūšas. Es, protams, arī neesmu nekāds svētais un bija pat brīdis, kad vispār "izkritu" no futbola, bet tas ir cits stāsts… Visu laiku atgādināju, ka neskatoties uz viņa jaunību un talantu, bez darba neko nesasniegs. Es pat viņam stāstīju par savu pieredzi un sliktajiem gājieniem, bet viņš tik skatās man acīs un saka: "Jā, Saņa! Es Tevi saprotu. Viss, es sākšu strādāt!" Un kur viņš ir tagad? Nav! Neviens pat viņu vairs neatceras, lai gan pagājuši tikai pāris gadi. Šis ir lielisks piemērs, ka nevajag sevi izcelt. Nevajag domāt, ka pietiek ar talantu. Darbs, darbs un vēlreiz darbs.

Bet mūsējiem gribas naudu… daudz naudas. Un, kad Tev ir nauda, visi ir Tavi draugi. Pat tie, kuri nekad tādi nav bijuši. Bija laiks, kad zināmās aprindās es biju plaši pazīstams. Man bija nauda, es sev taisīju ballītes un saaicināju daudz cilvēkus – "draugus". Un visi Tevi "mīl". Aizej uz kazino – Tevi "mīl", aizej uz klubu – bārmeņi Tevi "mīl"! Un tad pēkšņi dzīve mani "izmeta laukā"! Es sapratu, ka patiesībā nevienam neesmu vajadzīgs, sapsihojos un devos uz Vāciju. Pēc tam arī uz pārbaudi Krievijas Enisej. Bijām divatā, trenējāmies smagi, bet beigās neviens no mums nepalika un tikai vēlāk sapratām, ka tie, kuri mēģināja mūs tur iekārtot, nebija pārāk labi cilvēki. Atgriezos Vācijā un iekārtojos vienā no zemāko līgu amatieru komandām, kur spēlētāji pēc spēlēm devās atpūsties. Tajā laikā bija arī kaut kāda interese no Vācijas 2. Bundeslīgas kluba, kuru tolaik trenēja bijušais Turcijas izlases spēlētājs. Un viņš man prasa – "Ko Tu te dari?" (domāta amatieru komanda). Meklēju sevi…. Var jau būt, ka es pārspīlēju un tik nopietna tā interese no šiem klubiem nebija, bet skaidrs ir tas, ka "darbā iekārtotāju" alkatība var novest pie sasistas siles.

Skonto Tu spēlēji tad, kad klubs jau bija nonācis finansiālās grūtībās. Vai tas bija jūtams?

Patiesībā nē, jo savus 100 dolārus es saņēmu vienmēr laikā :)

Kur vēl Tu esi bijis pārbaudēs?

Kad spēlēju JFK Olimps, devos uz Burnley, kas tolaik spēlēja Championship. Tur bija ļoti labi, bet beigās pāreja neizdevās. Kā es dzirdēju, tad Skonto sākotnēji vēlējās saņemt ~100000 mārciņas, tik pat, cik bija ierakstīts līgumā, bet pārrunu laikā palielināja savas prasības līdz 400000. Šis noteikti nav vienīgais tāds gadījums…

Pēc tam vairs Olimpa neatgriezos, jo nevarēju atrast kopīgu valodu ar Mihailu Koņevu, tāpēc devos uz Ventspili. Tajā laikā tur bija ļoti spēcīgs sastāvs: Rimkus, Ndeki utt. Un arī izcils treneris – Grigorčuks.

Par Grigorčuka metodēm ir daudz nostāstu. Pastāsti kaut ko interesantu vai neparastu?

Tieši par treniņiem es nevaru teikt, ka bija kaut kas neparasts, bet, ja uz treniņu devos astoņos no rīta, tad mājās nebiju agrāk par četriem pēcpusdienā. Vispirms divas stundas teorija, tad treniņš, tad pusdienas un atpūta un atkal treniņš. Kā tagad atceros… Bija treniņš – pāriešana no aizsardzības uzbrukumā un pēc tam atpakaļ aizsardzībā. Četras nodaļas un katrā nodaļā pa sešpadsmit punktiem, kas bija jāzina no galvas un, ja nezina, tad Tevi soda. Un nav svarīgi, vai tas esmu es vai Rimkus. Grūti, bet ne velti kļuva par vairākkārtējiem čempioniem un vēl iekļuva Eiropas līgas grupu turnīrā. Manuprāt, lielākoties tas ir Grigorčuka nopelns.

Līgums ar FK Ventspils beidzās ne gluži tā, ka cerēts. Kas notika?

Nonācu zem aģentu ietekmes. Sasolīja man zelta kalnus, TOP klubu, lielu algu. Vajadzēja lauzt līgumu, ko arī izdarīju, bet solītā vietā nonācu Kiprā ar 1000EUR algu.

Un pēc tam?

Pēc tam bija brīdis bez futbola, vēlāk atkal Vācija, Anglijas 5. līga un nedaudz Lietuvas klubs Tauras, kur mani uzaicināja pazīstami cilvēki. Tad man piezvanīja no Jūrmalas un deva iespēju atgriezties mājās, ko es arī izdarīju. Nospēlējām vienu labu sezonu un tad sāka notikt dīvainas lietas un atkal paliku bez komandas. Vēlāk man piezvanīja Lajuks, kurš tolaik bija Daugavpils kluba direktors. Viņi tajā brīdī bija Latvijas čempioni un saprotams, ka es daudz nedomādams arī aizbraucu. Pirmais gads bija līmenī – labi apstākļi, laba alga. Pēc tam atkal sākās dīvainības. Vispirms aizgāja Lajuks, pēc tam parādās intervija ar Stanley Ibe. Čalis sāka stāstīt par aizdomīgām spēlēm, par to, ka nebaro utt. Tas bija, maigi sakot, dīvaini - aiziet no komandas un pēc tam pazemo visus visas valsts priekšā. Un kur viņš ir tagad?

Tajā gadā Daugavpilī bija viss – laba alga, labi spēlētāji. Un tad pēkšņi, vienā dienā treniņa laikā piebrauc trīs mašīnas, nāk iekšā cilvēki un saka: "Visiem stat – Policija!". Viens no mūsējiem pajokoja, lai beidzot ākstīties, jo domāja, ka tas ir joks, bet tikko, viņš pietuvojās policistiem, tā viņam uzlika rokudzelžus. Viss… čempionāts beidzies!

Es biju šokā! Nevarēju saprast, kāpēc man tā neveicas. Pusgadu biju jauna kluba meklējumos, līdz visbeidzot izdevās vienoties un nonācu Gulbenē un stāsts atkārtojās no jauna. Sākums bija labs, ar FK Ventspils nospēlējām neizšķirti un es guvu vārtus. Tad iedzīvojos meniska savainojumā un komandu vēl pēc pāris nospēlētām spēlēm pēkšņi "noņēma" par aizdomīgām spēlēm.

Vēlāk viens draugs mani uzaicināja uz Igauniju. Daudz nedomājot piekritu – galvenais bija spēlēt! Sezonu beidzām ceturtie. Gadu nospēlējis biju labā formā un jutos ļoti labi. Tad arī saprati, ka ir laiks atgriezties. Nez no kurienes parādījās RFS. Bija starpsezona. Pazinu tur gan dažus spēlētājus, gan Usovu – RFS sporta direktoru. Vienā no treniņiem piegāju pie viņa un apjautājos, vai ir iespējams pievienoties. Apliecināju, ka esmu labojies un gatavs strādāt. Zinu pēc savas pieredzes, ka atgūt apkārtējo cilvēku uzticēšanos un ticību ir ļoti sarežģīti - ir jāstrādā vēl vairāk.

Mūsdienās cilvēki ļoti iespaidojas no tā, ko dzird apkārt. Tā teikt - reputācija Tev iet pa priekšu. Neskatoties uz to, man iedeva iespēju un, lai gan uz manu vietu jau bija paņemts Lasha Shergelashvili, es sevi labi parādīju un tiku komandā. Starp citu, toreiz man vēl paveicās, jo Lasha vēl tajā laikā bija Gruzijā un pārbaudes spēlēs vajadzēja aizsargu. Šī palikšana bija tik veiksmīga, ka jau pirmajā izlases sasaukumā tiku aicināts uz izlasi un… vēl joprojām esmu komandā.

Neapšaubāmi Tu esi viens no harizmātiskākajiem un interesantākajiem spēlētājiem Virslīgā. Kā Tu atpūties?

Bija laiks, kad atpūtos tā, kā labāk intervijās nestāstīt. Kad atgriezos Latvijā, veikalā satiku savu topošo sievu. Mēs esam pazīstami kopš otrās vai trešās klases. divdesmit gadus nebijām tikušies… Ar viņu pavadījām kopā daudz brīvā laika. Pēc kopīgā ceļojuma mums pieteicās Alise. Mēs jau iepriekš bijām domājuši par kāzām, bet šī ziņa lika mums pasteigties. Kopš šī brīža savu brīvo laiku pavadu ar ģimeni un esmu ļoti laimīgs. Šad tad arī ar spēlētājiem dodamies uz kādu restorānu.

Tagad gan ar tām brīvdienām ir kā ir. Kādreiz varējām aiziet pastaigāties ar sievu, ar draugiem, bet ar šādu kalendāru tas nemaz nav iespējams. Tās retās brīvdienas paiet vai nu pastaigās ar meitu Mežaparkā, vai arī atjaunošanās procedūrās. Eju uz kriosaunu, vai sēžu "recovery" biksēs. Tas arī viss.

Ar kuru no spēlētājiem Tev ir visciešākais kontakts?

Man jau liekas, ka ar visiem ir labs kontakts. Ar dažiem kopā spēlējām PlayStation, ar dažiem ejam kaut kur pasēdēt. Tagad gan daudziem ir ģimenes un vienkārši vairs nav laika kaut kur iet. Šodien visi iesim uz restorānu skatīties Čempionu līgas pusfinālu starp FC Barselona un Liverpool. Tā kā diezgan bieži pavadām laiku kopā arī ārpus tiešajiem pienākumiem. Tagad gan ir tik saspringts spēļu un treniņu grafiks, ka pat gribot kaut kur iziet, vienkārši tam neatliek laika.

AS Monaco spēlētājs Aleksandr Golovin vienā raidījumā izteicās, ka ārpus treniņiem un spēlēm futbolisti savā starpā nekontaktējas. Dažus varbūt pat uz ielas neatpazītu?

Es domāju, ka tur ir cita nauda un cita attieksme. Tas pats Cristiano Ronaldo… Viņam ir savs imidžs, reklāmas līgumi utt. Ar viņiem ir grūti komunicēt, kaut kur aiziet. Un ja vēl ir ģimene, tad vispār.

Kā atšķiras Solovjovs pirms un pēc kļuva par tēti?

Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Kad uzzināju, ka kļūšu par tēti un atgriezos Rīgā uzreiz sapratu, ka būs labi. Ģimene, bērns, izlase. Neko vairāk nemaz negribas.

Latvijas izlases sastāvā spēlēji pret vienu no pasaules labākajiem spēlētājiem – Cristiano Ronaldo. Kā Tu viņu noraksturotu?

Tas ir visaugstākais līmenis it visā. Tu tikai padomāji par nākamo kustību, vai darbību, bet viņš jau to ir izdarījis. Neko vairāk te arī nav ko piebilst.

Pastāsti kādu smieklīgu atgadījumu no savas karjeras?

Treniņnometnē Kiprā mums bija atjaunošanās procedūras. Gulējām ar Giorgi Diakvnishvili gultā un spēlējām vienu spēli. Spēlējām, spēlējām un aizrāvāmies tik ļoti, ka nokavējām autobusu uz spēli. Noskrējām pie administrācijas un ātri sarunājām, lai kāds mūs aizved. Tas izdevās, bet, tāpat dabūjām "iekšās" un spēlē pret URAL pildījām video operatora funkcijas. Katram tika pa vienam puslaikam.

Dzirdēts, ka Diakvnishvili jokdarībās var sacensties ar Tevi, vai ne?

Ar humora izjūtu viņam viss ir kārtībā, bet jāatceras par prioritātēm. Smiekli ir smiekli, bet treniņi un spēles ir pavisam kas cits. Tu vari ar draugiem spēlējot skriet vai neskriet pēc izvēles un nebūs seku. Te ir savādāk. Treneris brīdina vienu reizi, otro reizi, bet trešās var nebūt. Tu esi brīvs! Un tad vari apbižoties cik gribi, bet pats vien esi pie tā vainīgs. Te jāsaprot, ka galvenais ir rezultāts un par to pirmkārt atbild treneris. Ir sapulces, kurās vadība tiekas ar treneriem, kur treneri ar spēlētājiem un ir brīži, kad visi kopā varam pasmieties, bet netrūkst arī tādi, kur saņemam pēc pilnas programmas.

Kad Tevi pirmo reizi izsauca uz izlasi, Mihelsons, maigi sakot, izteica neapmierinātību ar Tavu kandidatūru. Vai biji sarūgtināts?

Protams, ka nebiju. Es ļoti respektēju FK Metta futbolistus, bet šī kluba vadībā ir cilvēki… Es nezinu ko Mihelsons ar to vēlējās pateikt. Varbūt popularizēt sevi, vai mani? Viņam ļoti patīk rakstīt/runāt. Par Rihertu kā treneri gan varu teikt labus vārdus. Viņš ir treneris ar savu redzējumu. Kā cilvēks, gan viņš man nepatīk.

Pret kuru Virslīgā spēlēt ir visgrūtāk? Sorokins minēja Višņakovu, jo viņš ir ļoti ātrs un neprognozējams.

Jā, viņš var būt neprognozējams un ātrs, bet tikai tad, ja Tu ļauj viņam izpausties. Pēdējā spēlē pret Riga FC es vispār viņu neatceros. Viņš vispār spēlēja? ( smejas )

Un kurš ir visu laiku labākais?

Noteikti Zurab Menteshashvili. Viņam bija viss – tehnika, fiziskā sagatavotība, futbola izpratne. Ļoti unikāls spēlētājs un pret viņu bija ļoti grūti spēlēt.

Skonto laikos Paul Ashworth pirms spēlēm motivācijas nolūkos esot atskaņojis epizodi no filmas Gladiators. Kā tas notiek RFS? Kurš ir galvenais dīdžejs?

DJ tiesības es nodevu Isajevam. Lielākoties mēs uzliekam radio Record. Tur ir absolūti visi mūzikas stili – Jazz, Deep house, Rap, Metal, 90. gadu hiti. Parasti klausāmies Deep House vai krievu disko mūziku. Dažreiz pēc spēlēm, kad esi noguris, gribas paklausīties kaut ko mierīgāku, piemēram Rap, bet tikai tādu, kur var arī vārdus saprast. Jebkurā gadījumā mums ir demokrātija arī mūzikas izvēlē un ļaujam izvēlēties visiem… vai arī piedāvājam lietot austiņas.

Uz pēdējiem izlases sasaukumiem netiki aicināts. Esi gatavs atgriezties izlasē?

Esmu gatavs! Gatavs strādāt, uzlabot sevi un, ja dos iespēju, tad noteikti izmantošu.

Specjautājums no, iespējams labāka vlogera Jurija Žigājeva: Kā ir būt tēvam?

Tas ir kas īpašs. Tu velti laiku cilvēkam, kurš vienmēr būs ar Tevi, cilvēkam, kurš Tevi mīl tādu, kāds esi.

Kas šogad uzvarēs Čempionu līgā? ( Intervija notika 7. maijā)

Patiesībā es esmu sajūsmā par Ajax sniegumu. Ja agrāk bija izteiktāki favorīti, tad tagad… Teiksim šodien fanošu par Liverpool un esmu pārliecināts, ka viņi uzvarēs, lai gan zinu, ka Barcelona ir ļoti laba komanda.

Vai ir kāda komanda, par kuru Tu fano?

Londonas Arsenal! Vēl no tiem laikiem, kad viņi pēdējo reizi bija čempioni. Spēlē pret Šveici tiku arī pie Xhaka spēles krekla.

Mainījies ar krekliem arī spēlē pret Portugāli?

Jā! Samainījos ar Andre Gomes. Viņš tolaik spēlēja FC Barcelona. Šī spēle vēl ilgi paliks atmiņā, jo tā bija iespēja uzspēlēt pret tiem, kurus vari redzēt tikai pa TV.

Favorītspēlētājs? - Robert Pires

Stilīgākais RFS spēlētājs? – Slavko Blagojevič

Nestilīgākais spēlētājs? – Nauris Bulvītis

Labākie trīs LV spēlētāji? – Cauņa, Šabala, D.Ikaunieks. Ar visiem esmu kopā spēlējis un tas bija "kaifs".

Ilgāk pagulēt vai garšīgi paēst? – garšīgi paēst

Kurš komandā nevar dzīvot bez telefona? – Beka Vachiberadze

Kuru no spēlētājiem ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas? – Gļebu Kļuškinu

Kurš, izņemot Tevi, prot vislabāk pajokot? - Vjačeslavs Isajevs

Kurš vienmēr grib gulēt? – Vitālijs Jagodinskis

Cilvēks kuram Tu esi pateicīgs par visu? - Māte.

 

Citi raksti