"Tu nevari kļūt labāks, ja dari to pašu, ko pārējie!"

21:09 30. augusts, 2017

Vārds: Roberts
Uzvārds: Uldriķis
Vecums: 19
Ģimenes stāvoklis: attiecībās

 

Sveiks! Pastāsti kā sākās "mazā" Roberta ceļš uz lielajām futbola virsotnēm?

Viss sākās ar maniem treniņiem ar tēvu. Kad brālis paaugās, tad viņš mums pievienojās un spārdījām bumbu kopā. Arī bērnudārzā brīvajos brīžos aktīvi dauzījām bumbu. Mums bija gan latviešu, gan krievu grupiņas. Tad mēs sadalījāmies un parasti spēlējām viena pret otru. Vēlāk ar vienu no krievu grupiņas kopā spēlējām Skonto. Vienmēr, kopš sevi atceros, manā tuvumā bija bumba.

Pirmie treniņi tika aizvadīti FK Alberts. Kāpēc tāda izvēle?

Tagad futbola klubiem ir grupas jau no četru gadu vecuma, bet tajā laikā vēl tik jaunus bērnus neņēma. 2004. gadā, kad man bija seši gadi, tētis apzvanīja vairākus klubus un viņi bija ar mieru mani uzņemt. Par mani jaunāki bija vēl tikai pāris puikas. Visi pārējie bija divus gadus vecāki. Tā arī sākās manas gaitas pie Jura Docenko futbola klubā Alberts. Tajā laikā es vēl krievu valodu nezināju un tas, ka tas bija izteikti latvisks klubs arī nebija mazsvarīgi.

Kuru varam uzskatīt par Tavu nozīmīgāko treneri?

Domāju, ka Juris Docenko arī bija man nozīmīgākais treneris. Viņš man iemācīja pašus pamatus, kā pieiet treniņiem un sagatavot sevi. Viņš daļēji ielika arī to mīlestību pret futbolu.

Atskatoties uz bērnības gadiem, vai tas vecums, kad Tu sāki ir optimālais, lai sāktu trenēties futbolā? Kāds, tavuprāt, ir ideālais vecums?

Domāju, ka tas ir katram individuāli, bet, šķiet, ka seši gadi, laiks, kad sāc iet skolā arī ir tas optimālais brīdis, kad paralēli stundām var izvēlēties futbolu kā papildus nodarbību. Bērnudārza vecumā tam jābūt vairāk caur spēlēm, lai bērniem ir interesanti un nezūd interese, bet skolas vecumā jau var sākt trenēties ar bumbu un mācīties.

Vēlāk pārgāji uz Skonto. Tāpēc, ka tēvs tur bija?

Sākām spēlēt uz lielajiem laukumiem, šķiet, ka vienu vai divas sezonas nospēlēju Albertā un bija laiks pāriet uz nākamo līmeni. Uz spēcīgāku konkurenci un nopietnāku treniņprocesu, lielāku klubu. Pārgājām uz Skonto, kur tobrīd bija diezgan laba sistēma, labi treniņapstākļi. Lielā komanda tajā laikā šķiet, ka bija arī čempioni. Tur bija viss - treniņapstākļi, ārzemju braucieni. Brālis arī pārgāja uz Skonto, bet tētis pievienojās tikai pēc tam.

Kāpēc to neizdarījāt agrāk?

Manuprāt, pirms tam nebija tādas vajadzības. Spēlējām astoņi pret astoņi uz mazajiem laukumiem un mums bija ļoti laba komanda. Komandā bija arī pašreizējais RFS komandas biedrs Kristaps Liepa, kurš noteica toni aizsardzībā. Es biju līderis laukuma vidū un uzbrukumā mums arī bija labs spēlētājs – Miks Siliņš. Mēs labi spēlējām. Daži no viņiem joprojām spēlē Albertā. Vēlāk, kad pārgājām uz lielajiem laukumiem, bija grūtāk. Daži beidza treniņus, citi netrenējās pietiekoši nopietni un vajadzēja pāriet jaunā līmenī.

Kāpēc pēc tam pārgāji uz Mettu?

Skonto man piedāvāja ilgtermiņa līgumu, bet tas bija tieši tas laiks, kad klubam sākās problēmas un nebija skaidrs, kas vispār notiks ar klubu. Šajā situācijā es nevarēju uzņemties tādu risku un parakstīt šādu līgumu. Tas bija laiks, kad Skonto mēģināja uzsākt "Zvaigžņu izlases" projektu un Skonto vadība uzstāja, ka, kamēr es nebūšu parakstījis līgumu, es nedrīkstu piedalīties turnīros. Ar tēvu visu izrunājām un nolēmām sapratām, ka nav normāli šādi uzspiest līguma parakstīšanu un izvēlējāmies pāriet uz Mettu, kas nozīmēja iespēju spēlēt virslīgā un pilnveidot sevi. Iespēja pāriet no jauniešu futbola uz pieaugušo.

Tu biji izcīnījis stabilu vietu Mettas pamatsastāvā. Guvi sešus vārtus virslīgā, kas Tavam vecumam bija tīri labs rādītājs. Kāpēc mainīt komandu? Kāpēc pārgāji uz RFS?

Es uzskatu, ka tas bija solis uz augšu. Nospēlēju divas sezonas Mettā un tajā vecumā bija ļoti svarīgi tieši spēlēt virslīgā. Liels paldies Andrim Rihertam, kurš man uzticējās un lika mani sastāvā. Domāju, ka es diezgan daudz palīdzēju komandai. Pēc šiem diviem gadiem pienāca laiks iet uz priekšu, censties tikt stiprākā komandā, nostiprināties sastāvā starp pieredzējušākiem spēlētājiem un varbūt kaut ko no viņiem treniņos un spēlēs pamācīties. Būt klubā ar labākiem treniņapstākļiem, spēlēt uz dabīgajiem laukumiem.

Kā noritēja šī pāreja? Kāda bija attieksme no Mettas vadības? Treneriem? Spēlētājiem? Līdzjutējiem?

Ar spēlētājiem viss bija kārtībā. Atvadījos, aiznesu kūkas. Ar dažiem no viņiem kontaktējos joprojām. Vadība sākumā bija nedaudz apvainojušies. Viņi cerēja, ka vēl vismaz vienu sezonu nospēlēšu pie viņiem, bet tagad arī nav nekādu problēmu. Man brālis joprojām spēlē Mettā un varu mierīgi parunāt gan ar Ģirtu, gan ar Andri. Nav nekāda aizvainojuma. Ar faniem ir tāpat. Viņi ir ļoti labi atbalstītāji. Man pret viņiem nav nekas un domāju, ka viņiem pret mani arī.

Vai Tu atceries kausa izcīņas spēli pret Mettu, kad īsi pēc Mettas fanu izkliegtajiem saukļiem pret Tevi, Tu guvi vārtos?

Jā, sanāca ļoti interesanti. Pirms nedēļas līgā bijām viņiem zaudējuši ar 1:3 un Mettas fani mani tā kā nedaudz paķircināja, pavilka uz zoba. Pēc minūtes es guvu vārtus, kas bija arī izšķirošie spēlē. Man patīk, ka fani spēj pajokot un ar humoru pieiet lietām.

Tu esi paspējis uzspēlēt teju visās Latvijas jauniešu izlasēs un nu jau arī lielajā izlasē. Ko Tev nozīmē spēlēšana izlasē?

Tas ir ļoti liels gods aizstāvēt savu valsti jebkurā vecuma grupā, sākot no mazākajām līdz nacionālajai izlasei, kas ir visas valsts seja starptautiskā mērogā. Futbols tomēr ir pasaules karalis. Labi nospēlējot jauniešu izlasēs ir iespēja parādīt sevi. Nereti pēc labi nospēlētiem turnīriem parādījās interese par vairākiem spēlētājiem. Arī mani. Arī nacionālajai izlasei jācenšas uzvarēt katru spēli un celt futbolu arvien augstākā līmenī.

Tavs tēvs ir plaši pazīstams, kā futbola speciālists, zinātājs un nereti tiek aicināts uz intervijām. Šajās intervijās bieži izskan versijas par interesi no Itālijas un citu Eiropas futbolā "skaļu" līgu klubiem. Ko vari pastāstīt par to?

Kad es vēl spēlēju jauniešu izlasēs, tad biju pārbaudē Vācijā. Tā bija pirmā reize un es vēl nezināju, kas un kā tur notiek. Pēc pagājušās sezonas biju aizbraucis uz pārbaudi Udinese Calcio, kur izdevās sevi ļoti labi parādīt, tāpēc arī visvairāk izskan versijas tieši par Itāliju. Uz komandu savstarpējām spēlēm (pirmā pret otro komandu) bieži nāk daudz futbola cilvēku, aģentu un skautu. Man izdevās gūt vārtus pret pirmo komandu un tā arī radās tā interese. Arī šajā vasarā bija interese no dažiem Itālijas klubiem.

Lai gan esi RFS rezultatīvākais spēlētājs, Tu ne vienmēr tiec pamatsastāvā. Vispirms nevajadzētu nostiprināties Latvijā?

Mettā es biju sākumsastāvā visu laiku, ja mēs pieturamies pie šāda argumenta, tad man jau tad vajadzēja braukt prom. Ceru, ka sezonas turpinājumā treneris man vairāk uzticēsies. Ņemot vērā, ka turnīra rezultatīvākie spēlētāji ir guvuši tikai par pāris vārtiem vairāk visu laiku ir pamatsastāvā, tad mans veikums nav nemaz tik slikts.

Salīdzinot ar laiku pirms un pēc izlases, tad pēc tās Tev gūto vārtu ziņā ir veicies krietni sliktāk. Kāpēc tā?

Sezonas sākumā šķiet, es guvu piecus no RFS sešiem vārtiem. Tad bija spēles, pret FK Liepāja un FK Metta/Latvijas Universitāte, kurās nebiju sākumsastāvā. Un pēc izlases patiesībā mums bija ļoti maz spēļu. Es guvu vārtus pret Ventspili un pēc tam bija trīs spēļu sausā sērija un tagad gūti vārti pret FK Riga. Bet šī trīs spēļu sausā sērija bija divu mēnešu garumā, tāpēc arī rodas iespaids, ka sen neesmu guvis vārtus.

Kāpēc LV spēlētāji ap 19-20 gadiem cīnās par spēlēšanu virslīgā, bet vienaudži jau spēlē Anglijas Premjerlīgā?

Manuprāt tas ir tāpēc, ka šogad ir ļoti stiprs čempionāts un treneri vairāk uzticas pieredzējušākiem spēlētājiem. Ir klubi, kuri šosezon ir paspējuši nomainīt vairākus galvenos trenerus. Tādā situācijā viņi nevēlas riskēt un baidās laist jaunos. Šajā ziņā patīkama atšķirība ir Mettā.

Ja mūsu jaunieši būtu Premjerlīgas komandu sistēmās, viņi būtu gatavi spēlēt galvenajā komandā?

Es domāju, ka Premjerlīgā mūsu jaunieši nevarētu spēlēt. Esmu spēlējis pret Beļģijas jauniešu izlasi un viņi visi ir ļoti tehniski un ātri spēlētāji. Mūsu izlasē tādi ir, varbūt tikai pāris. Šo lielo futbola valstu priekšrocība ir tā, ka arī starp jauniešu klubiem un komandām konkurence un kvalitāte ir ļoti augstā līmenī. Es domāju, ka, ja mēs jau no mazotnes spēlētu tur, tad mēs nebūtu sliktāki par viņiem.

Kur ir tā atšķirība? Kas jādara, lai mēs būtu "tur"?

Domāju, ka pāreja uz lielo laukumu ir izšķirošā. Mums šajā laikā daudzi beidz spēlēt. Līdzīgi procesi notiek arī citur, bet viņiem ir vairāk bērnu, vairāk spēlētāju un tā konkurence saglabājas augstā līmenī. Jauniešu līmenī Latvijā ir tikai pāris spēcīgas komandas. Vismaz tajā laikā, kad es vēl spēlēju tur. Tad sanāk, ka Tev ir tikai 3-4 spraigas spēles sezonā plus izlase, kurā daudzi varbūt baidās uzņemties iniciatīvu un riskēt. Pats svarīgākais, lai ir šīs "sīvās" spēles, kurās var augt.

Ko darīt, ja bez izlašu spēlēm, to nav iespējams noorganizēt Latvijā? Braukt uz akadēmijām citās valstīs?

Ļoti sarežģīts jautājums. Trīspadsmit gadu vecumā, kad sākam spēlēt uz lielā laukuma aizbraukt varētu nebūt viegli. Jā, tur noteikti būtu labāki treniņapstākļi, lielāka konkurence, iespējas augt, bet, ja tā visa rezultātā Tu tomēr netiec pie spēles laika, tad attīstība varētu nebūt tik strauja, kā varētu gribēties. Pašlaik uzreiz nevaru nosaukt kādu latviešu spēlētāju, kurš no jauniešu sistēmām būtu izsities un spēlētu patiešām augstā līmenī.

RFS vadība ir atzīmējusi, ka Tu labi strādā termiņos, vai Tu strādā arī papildus? Kā tieši?

Protams, ka es strādāju papildus. Tu nevari kļūt labāks, ja dari to pašu, ko pārējie. Tu vari kļūt labāks par citiem tikai tad, ja strādā papildus.

Uz ko Tu šādās individuālo treniņu reizes liec uzsvaru?

Esmu garš spēlētājs un man ir īpaši svarīgi nostiprināt savu ķermeni. To arī cenšos darīt. Protams, jāstrādā arī pie tehnikas, vārtu gūšanas momentu realizācijas un, jo īpaši – spēles ar galvu.

Kādas ir Tavas stiprākās un vājākās puses laukumā?

Manuprāt, mana stiprākā puse ir spēja labi pārredzēt laukumu un gūt vārtus ar savu 48. izmēra kāju. Šeit noteikti daudz deva tas, ka lielāko karjeras daļu esmu spēlējis kā centra pussargs, kas ļauj izprast to, kur man jāatrodas arī kā uzbrucējam. Domāju, ka arī mentāli esmu ļoti spēcīgs. Pie vājajām vietām varētu minēt spēli ar galvu. Agrāk es nebiju no tiem garākajiem un ar galvu sanāca spēlēt maz. Tagad esmu garākais soda laukumā un visi no manis gaida vārtus. Pie tā arī jāpiestrādā – pie vārtu gūšanas ar galvu un divcīņām ar aizsargiem.

Roberts Uldriķis un komandas kapteinis. Tie ir savienojami jēdzieni?

Jā, es biju kapteinis Albertā un tā man nav sveša lieta. Es uzskatu, ka kapteinim jābūt līderim laukumā, pieredzējušam un tādam, no kura citi ņemtu piemēru. Par to, vai man piemīt šīs īpašības, un vai es būtu labs kapteinis, domāju, ka jāspriež citiem, taču, manuprāt, es varētu par tādu kļūt.

Gandrīz katrā spēlē klāt ir arī Tavi vecāki. Kāda viņiem ir loma Tavā karjerā? Lēmumu pieņemšanā?

Visus lēmumus pieņemu kopā ar tēvu. Viņš futbolā ir bijis daudzus gadus, daudz ko saprot, var kaut ko pateikt priekšā. Mēs vienmēr pārrunājam spēles. Viņš savā ziņā pilda arī mana aģenta funkcijas. Arī mammai patīk futbols. Viņa nāk uz manām un brāļa spēlēm, nereti kopā skatāmies arī citas spēles pa TV un tajā pašā laikā neaizmirst par mājas soli.

Tu esi spēlējis ar daudziem nr. - 9, 10, 17, 20, 28. Krekla numuram nav nozīme? Kāds ir Tavs mīļākais nr.?

Es domāju, ka tam nav lielas nozīmes. Ja nu vienīgais psiholoģiski. Albertā spēlēju ar desmito numuru. RFS un Skonto ar devīto. Savukārt Mettā ar 28. Izlasē ņēmu lielāko izmēru. 17. numurs tāds neitrāls. Man patīk. Ja man piedāvātu jebkuru numuru, tad droši vien izvēlētos devīto vai desmito numuru.

Esi ticis arī pie vairākām individuālām balvām. Kura ir Tava nozīmīgākā?

Nozīmīgākā, manuprāt, ir "Mettas gada futbolists". Tas nozīmē, ka tajā sezonā principā biju labākais sistēmas spēlētājs. Visi mazie bērni un vecāki skatījās uz mani. Tas tiešām bija liels gods.

Tava favorītlīga?

Anglijas Premjerlīga. Tur ir daudz vārtu guvumu un visas spēles ir interesantas.

Spēcīgākā līga?

Spēcīgākā manuprāt ir Bundeslīga. Manuprāt tur visas komandas ir ļoti spēcīgas. Spānijā ir trīs četras TOP komandas, kas labi spēlē arī eirokausos. Pārējās nav tik spēcīgas. Vācijā visas ir spēcīgas un salīdzinoši labi spēlē arī eirokausos. Anglijā savukārt ir otrādi. Kādi septiņi ļoti labi klubi un pārējie var uzvarēt jebkuru.

Tava favorītkomanda?

Man patīk Manchester United un PSG. PSG spēlēja mans mīļākais spēlētājs Ronaldinjo, bet tā vairāk sāku sekot līdzi līdz ar Zlatan Ibrahimovič pievienošanos.

Tavs favorītspēlētājs no pašreiz spēlējošajiem?

Tagad man patīk visi garie spēlētāji, kas ir vairāk līdzīgi mani. Protams, man patīk arī Messi, bet tā vairāk Zlatan Ibrahimovič, Nemaja Matič, Paul Pogba un citi.

Kāds no Taviem komandas biedriem sociālajos tīklos lepojās ar autovadītāja apliecību. Vai Tev ir autovadītāja apliecība?

Nav man sanācis laika tam pieķerties. Pašlaik cenšos visu savu uzmanību veltīt futbolam. Iecere iegūt autovadītāja apliecību gan nav no dienaskārtības noņemta. Visam savs laiks.

Kad tiksi pie "lielā" līguma un autovadītāja tiesībām, kādu auto izvēlēsies? Kas ir Tavs mīļākais auto?

Man patīk Rolls-Royce un Mercedes-Benz AMG GT S.

Vienā no intervijām teici, ka vēl neesi izlēmis, ko darīsi pēc vidusskolas. Kā veicas šajā jomā?

Esmu iestājies Latvijas Universitātē Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Būšu vadītājs. Viņiem ir ļoti pretimnākoša vadība un iespēja visu savienot ar spēlēšanu. Vismaz, kamēr spēlēju Latvijā.

Ko dari brīvajā laikā?

Man patīk spēlēt FIFA. Ceru, ka kādreiz arī tur "iekļūšu" un būšu daudz maz izmantojams spēlētājs. Satiekos ar draudzeni, atpūšos. Individuāli trenējos.

Citi raksti