Latvijas čempionvienības futbolā RFS sporta direktors Aleksandrs Usovs un ģenerāldirektors Māris Verpakovskis starpsezonā apmeklēja Senegālu, Kotdivuāru un Brazīliju, kur meklēja jaunos futbola dimantus.
Par šiem ceļojumiem un tajos redzēto M. Verpakovskis plašāk pastāstīja sarunā fkrfs.lv.
Ceļojumi uz dažādām Āfrikas valstīm un Brazīliju jau ir kļuvuši par sava veida tradīciju. Pastāsti, kur bijāt šoreiz un kāds bija galvenais šo tālo braucienu mērķis.
Šī nebija pirmā reize, kad kopā bijām Senegālā, taču Kotdivuārā, atšķirībā no Aleksandra, pats biju pirmo reizi. Man šī bija interesanta pieredze. Šādi braucieni ir interesanti un ļoti lietderīgi meklējot jaunos futbola talantus. Jo biežāk brauc, jo labāk saproti, kā šis viss futbola mehānisms strādā. Tas nav tik vienkārši, ka vienu reizi aizbrauksi, apskatīsies vairākas spēles, apmeklēsi pāris akadēmijas, un uz Latviju atvedīsi virkni ar talantīgiem spēlētājiem.
Tā tas nestrādā. Ir vajadzīgs ilgs darbs, partneri, kuriem vari uzticēties, bet arī tas negarantē veiksmi, jo konkurence ir milzīga. Talantus meklē klubi visā pasaulē.
Senegālā dzīvo bijušais “Tottenham Hotspur” skauts. Viņš organizēja futbola turnīru un no Eiropas uzaicināja dažādu klubu un lielo aģentūru pārstāvjus. Norisinājās liels turnīrs, kurā bija iespēja dienā vērot piecas dažādas spēles. Tajās piedalījās tikai gados ļoti jauni spēlētāji vecumā no 17 līdz 19 gadiem. Viņi spēlē vai nu vietējās Senegālas līgās, vai arī trenējas kādā no vietējām akadēmijām. Šie bija spēlētāji ne tikai no Senegālas augstākās līgas.
Dakarā pavadījām piecas pilnas dienas un katru dienu skatījāmies šī turnīra spēles. Ieguvām ļoti daudz informācijas par spēlētājiem. Tāpat apmeklējām “Diambars” akadēmiju, iepazīnāmies ar tās vadību. Viņi sarīkoja treniņspēli, kurā pirmā komanda spēlēja ar talantīgākajiem akadēmijas jauniešiem.
Vai Senegālā bija spēlētāji, kas iekrita acīs?
Jā, noteikti. Izveidojām sarakstu ar perspektīviem nepilngadīgiem spēlētājiem, kuru attīstībai turpināsim sekot. Tāpat bija vairāki pilngadīgi futbolisti, par kuru pievienošanos komandai vedam pārrunas.
Pagaidām RFS spēlētāji no Senegālas vēl nav bijuši.
Uzskatu, ka tas ir tikai laika jautājums, jo tā ir valsts ar dziļām futbola tradīcijām, turklāt ģenētiski viņi ir ļoti labi atlēti. Ne velti labākie Senegālas futbolisti ir ļoti pieprasīti Eiropas Top līgās.
Kāds bija plāns Kotdivuārā?
Kotdivuārā mūsu ceļi ar Aleksandru šķīrās. Viņš devās vērot spēles, kuras bija speciāli noorganizējis viens aģents ar vietējo akadēmiju komandu dalību, tikmēr man bija cita programma. Devos skatīties Kotdivuāras augstākās līgas spēles. Tur pārsvarā spēlē gados jauni spēlētāji, tādēļ tas likās ļoti interesanti.
Arī šeit mēs strādājām pēc līdzīga principa. Atzīmējām tos spēlētājus, kas piesaistīja mūsu uzmanību ar savu sniegumu laukumā. Aleksandrs arī satika RFS spēlētājus Sedriku Kouadio un Ismaelu. Arī viņi vairāk pastāstīja par Kotdivuāras futbolā notiekošo, akadēmijām, deva savus ieskatus par spēlētājiem.
Vēlāk devāties uz Brazīliju. Arī Brazīlijas vizīte ir kļuvusi par sava veida tradīciju.
Brazīlijā atkal klātienē vērojām ļoti lielu U20 turnīru Sanpaulu pilsētā. Šis turnīrs mums ir ļoti interesants, jo tajā piedalās spēlētāji, kas 18 gadu vecumā nav tikuši pie līgumiem ar lielajiem Brazīlijas klubiem. Viņiem tas ir pēdējais gads spēlēt U20 vecuma grupā, savā ziņā daudziem no viņiem tā ir pēdējā iespēja aizķerties lielajā futbolā. Šajā turnīrā spēlē tie futbolisti, kas vairs nav interesanti elites komandām un nav no pirmā plaukta, taču šādi spēlētāji var būt ļoti pievilcīgi vidusmēra komandām, tādām kā RFS.
Iepriekšējos gados sarunās esi minējis, ka no Brazīlijas piesaistīt talantīgus spēlētājus ir īpaši sarežģīti. Vai Čempionu līgas un Eirokausu kārtis var palīdzēt viņus pievilināt?
Tas noteikti labi strādā. Viņiem ir sapnis spēlēt Čempionu līgā, pat ja tā ir tikai kvalifikācija. Turklāt tagad mums ir konkrēti piemēri. Mēs esam spēlējuši Konferences līgas grupu turnīrā. Tas vairs nav neaizsniedzams sapnis, bet konkrēts un reāls piemērs. Neizšķirts Florencē ar “Fiorentina”. Pieredze uz lielās Eiropas skatuves. Turklāt viņiem ļoti pievilcīgi ir mūsu transfēri ar Oforu uz MLS, Lemajiču uz Beļģiju, kā arī tagad Andreju Iliču. Reāli piemēri visiem patīk daudz vairāk. Norisinās sarunas ar vairākiem spēlētājiem, bet vai kāds mums pievienosies jau šogad, šobrīd atbildēt nevaru.
Kādas ir iespējas, ka kāds no redzētajiem spēlētājiem šajās valstīs ieradīsies uz RFS treniņnometni Turcijā?
Tas ir ļoti reāli. Ja nebūs nekādu aizķeršanos ar dokumentiem, kā tas mēdz gadīties, tad noteikti. Pērn vairākiem spēlētājiem neizdevās sakārtot vīzas. Savā ziņā ir ērtāk spēlētāju apskatīties Turcijā nevis uzreiz Latvijā ziemas apstākļos.
Kādi būtu šo ceļojumu secinājumi no tavas puses?
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka lielākā atšķirība ir tāda, ka daudziem no šajās valstīs satiktajiem spēlētājiem futbols ir vienīgā iespēja sakārtot savu un savu tuvinieku dzīvi. Daudziem no viņiem tā ir iespēja izrauties no nabadzības. Futbols ir viņu vienīgā cerība. Līdz ar to motivācijas līmenis viņiem ir milzīgs.
Īpaši izteikti tas ir Āfrikas valstīs. Daudziem no viņiem ir tā degsme un azarts, viņi ir gatavi spēlēt neskatoties uz nogurumu, savainojumiem, karstumu, sliktajiem laukumiem. Tā ir viņu cīņa par izdzīvošanu. Pat ja tribīnēs būs viens ārzemju skauts, viņi spēlēs tā, it kā daudziem no viņiem šī būtu vienīgā iespēja sevi apliecināt.
Uzskatu, ka šie bija ļoti produktīvi un lietderīgi ceļojumi. Tas, ka RFS pēdējos gados regulāri pārdod spēlētājus uz spēcīgākām ārzemju līgām par mūsu tirgum ļoti cienījamām summām, ir šī visa ieguldītā darba rezultāts.
Paldies par sarunu!
