RFS pārstāvji jaunos talantus meklēja Senegālā un Gambijā

20 decembra 2021

Noslēdzoties vēsturiskajai zelta sezonai RFS futbola klubā turpinās aktīvs darbs. RFS pārstāvji vispirms gandrīz divas nedēļas pavadīja Brazīlijā, bet vēlāk sporta direktors Aleksandrs Usovs un analītiķis Iļja Ščaņicins devās uz Āfriku, meklējot jaunos talantus Senegālā un Gambijā.

Katra diena Āfrikā bija rūpīgi izplānota  – kluba pārstāvji kopā ar partneriem paši organizēja turnīru, viesojās vairākās akadēmijās, vēroja dažādu līmeņu spēles un tikās ar aģentiem. Detalizētāk par vizīti Āfrikā intervijā rfs.lv pastāstīja Latvijas čempionvienības sporta direktors A. Usovs.

Aleksandr, pastāsti plašāk, kur bijāt un kādi bija galvenie ceļojuma mērķi?

Mēs bijām divās valstīs – Senegālā un Gambijā. Vizītes ilgums bija aptuveni divas nedēļas. Sākumā devāmies uz Senegālu, jo Dakarā organizējām turnīru, bet vēlāk ceļojām uz Gambiju.

Dakarā kopā ar partneriem organizējām turnīru, kurā pēc mūsu ielūguma piedalījās lielākā daļa vadošo Dakāras futbola akadēmiju. Turnīrā piedalījās 12 komandas, kuru spēlētāju vidējais vecums ir 15 – 18 gadi. Spēles notika katru dienu un kalendārs bija ļoti intensīvs.

Mūsu mērķis bija noskatīties visas spēles, turklāt I. Ščaņicins tās visas filmēja. Izmantojām īpašu video analīzes rīku, lai vēl mača gaitā tiešraidē filtrētu svarīgākos un mums aktuālākos notikumus. Tas vēlāk ļāva ērti atrast mūs interesējošos momentus un situācijas, tādējādi ietaupot laiku. Nebija jāskatās visi ieraksti, tas nebūtu produktīvi.

Ceļojuma otrā puse aizritēja Gambijā. Tur stāsts ir pavisam cits, jo šī valsts ir krietni mazāka un mazāk attīstījusies. Attiecīgi arī futbola skautu un aģentu tur strādā ievērojami mazāk, taču interesanti ir tas, ka viņu oficiālā valoda ir angļu. Mums un citu Eiropas valstu klubiem veidot darba attiecības ar šīs valsts futbola organizācijām un spēlētājiem ir vieglāk.

Pastāsti plašāk par pašu organizēto turnīru Senegālā.

 Šajā turnīrā piedalījās 200 vietējie Senegālas futbolisti. Mūsu mērķis bija saprast un novērtēt viņu līmeni, pievērst uzmanību tiem spēlētājiem, kuriem varētu būt īpaši liels potenciāls. Katru gadu no šīm akadēmijām vairāki spēlētāji dodas uz Eiropas klubiem. Gribējām ne tikai ieraudzīt šo akadēmiju spēlētājus darbībā, bet arī iepazīties ar pašām akadēmijām, to vadītājiem, struktūru. Ir svarīgi interesantākos spēlētājus pamanīt jau 15 – 16 gadu vecumā, lai varētu sekot viņu izaugsmei un, iespējams, noslēgt līgumu, kad tie sasniegs pilngadību.

Šis bija sava veida pirmais solis, noteikti neplānojam tagad sastāvu papildināt ar virkni Senegālas spēlētāju. Mēs saprotam, ka Āfrikas futbola tirgus ir ļoti perspektīvs un visiem interesants, tomēr jāsaprot, ka katra valsts ir atšķirīga, katrā valstī ir savas nianses un specifika. Šajos konkurences apstākļos ir jābūt ātrākam par citiem, ātrāk jāpamana spēlētājs, jāseko viņa progresam un tā tālāk. Nekad nebūsi konkurētspējīgs, ja spēlētāju pamanīsi vēlāk par citiem. Vilciens jau būs aizbraucis.

Mūsu organizētais turnīrs norisinājās aiz slēgtām durvīm bez skatītājiem. To vērojām tikai mēs, akadēmiju pārstāvji un vairāki mūsu partneri. Starp citu, kad par šo turnīru uzzināja skauti no Žorže Mendeša aģentūras, viņi sazinājās un lūdza atļauju turnīru apmeklēt klātienē. Mēs, protams, atļāvām.

Vai Senegālā ieraudzījāt spēlētājus, kuri jau tagad, iespējams, varētu papildināt RFS?

No savas personīgās pieredzes varu pateikt, ka no šāda turnīra ar 200 dalībniekiem komandai varētu būt interesanti divi – četri spēlētāji, turklāt no viņiem reāli parasti ir pieejams viens vai labākajā gadījumā divi. Labākie spēlētāji parasti ir apsolīti lielajām Eiropas komandām un viņus piesaistīt pie mums ir gandrīz nereāli. Atzīmējām vairākus spēlētājus, kuri mums liekas interesanti. Atkarībā no Covid-19 situācijas kāds no viņiem varētu nākamajā gadā pie mums ierasties uz pārbaudi Turcijā vai Latvijā.

Protams, mēs, kā jau katrs klubs, vēlamies pēc iespējas vairāk talantīgus un spēcīgus spēlētājus piesaistīt RFS, taču realitāte ir tāda, ka ir jāsaprot situācija katrā konkrētajā valstī, jo tirgus var ļoti atšķirties, ir daudz dažādas nianses. Viss nenotiek uzreiz, pareizos spēlētājus jāpiesaista pareizajā brīdī.

Ceļojuma otrā daļa norisinājās Gambijā. Kāds bija plāns tur?

 Apmeklējām augstākās līgas spēles. To izdarīt tur ir ļoti vienkārši, jo gandrīz visas spēles norisinājās vienā un tajā pašā stadionā, turklāt pēc kārtas. Dienā vērojām četras – piecas spēles. Tās visas filmējām un filtrējām izmantojot mums pieejamo programmu. Tāpat Gambijā apmeklējām vairākas akadēmijas un organizējām pārbaudes spēles, lai būtu iespēja paskatīties uz mums interesējošiem spēlētājiem. Tāpat klātienē vērojām vairākus treniņus.  

Gambijas čempionātā, līdzīgi kā Senegālā, pārsvarā spēlē ļoti jauni puiši. Vidējais spēlētāju vecums augstākajā līgā ir aptuveni 16 – 19 gadi. Tur futbolistu, kuri būtu 24 gadus veci, tikpat kā nav. Ja dažās komandās tādi arī ir, tad viņi skaitās veterāni. Attiecīgi arī pats futbols ir tāds vairāk jauniešu, naivs un atklāts. Maz taktikas, viss balstās uz individuālo meistarību. Šajā ziņā abas valstis ir ļoti līdzīgas.

Atšķirībā no Senegālas, Gambijā vērojām oficiālas augstākās līgas spēles, tādēļ atmosfēra un spēlētāju pašatdeve bija citā līmenī. Lai nu kā, bet viena lieta ir spēlēt slēgtā jauniešu turnīrā pie tukšām tribīnēm Senegālā, bet pavisam kas cits ir vērot augstākās līgas maču Gambijā ar 10 000 skatītāju tribīnēs.

RFS rindās spēlē Alfuseinijs Džata, varbūt viņa dzimtenē izdevās satikties?

Šis būs nedaudz smieklīgs stāsts. Pirmajā dienā Gambijā, kad tik tikko ieradāmies stadionā, viena no pirmajām lietām, kas iekrita acīs, bija kāds skatītājs ar RFS kreklu. Mēs toreiz precīzi neredzējām uzrakstu uz muguras, bet vēlāk mums A. Džata pastāstīja, ka šo kreklu kā dāvanu atveda vienam no saviem pirmajiem treneriem. A. Džatu satikām stadionā, viņš šobrīd dzimtenē atpūšas kopā ar ģimeni. Gambijā viņu cilvēki labi zina, jo ir bijis izsaukts uz nacionālo izlasi, turklāt spēlē Eiropā. Es ļoti ceru, ka drīz viņš sagaidīs savu debiju izlasē un mēs viņam noteikti palīdzēsim to sasniegt. Tas ir laika jautājums.

Starp citu – A. Džata nav pirmais Gambijas spēlētājs RFS vēsturē. 2016. gadā uzbrukumā spēlēja Ensa Ndžī.

Kā ar spēlētājiem no Gambijas, vai kāds varētu papildināt RFS?

Ir daži spēlētāji no Gambijas, kuru izpirkuma iespēju šobrīd apsveram. Viņi ir jaunatnes izlašu dalībnieki, ļoti interesanti spēlētāji ar lielu potenciālu. Tāpat noteikti kāds spēlētājs atbrauks uz pārbaudi Turcijā.

Vai sajuti, ka šiem spēlētājiem iespēja spēlēt Eiropā ir kā sapnis?

Visi spēlētāji no šīm divām valstīm sapņo par spēlēšanu Eiropā. Protams, viņi visi zina Eiropas lielākos klubus un līgas, taču tajā pat laikā daudzi no viņiem nesaprot atšķirību starp Latviju, Zviedriju, Horvātiju un tā tālāk. Viņiem svarīgākais ir iespēja sevi pierādīt Eiropā. Viņiem tā ir kā biļete uz citu pasauli ar citām iespējām. Dzīves līmenis, protams, nav augsts. Senegālā cilvēki dzīvo nedaudz labāk kā Gambijā. Tur vidējā alga vispār ir tikai 50 dolāri mēnesī, bet labākie spēlētāji augstākajā Gambijas līgā saņem pāris simtus dolāru. Viņi tur skaitās bagāti, ar šo algu var uzturēt visu ģimeni. Eiropas alga, protams, viņiem ir milzīga motivācija.

Kā jau minēji, Āfrikas tirgū aktīvi darbojas visi labākie pasaules klubi. Kā šādos konkurences apstākļos ir iespējams atrast kādu labu spēlētāju arī Latvijas klubam?

Konkurence ir milzīga, jo lielajiem Eiropas klubiem daudzās Āfrikas valstīs ir savas akadēmijas, uz kurām viņi piesaista labākos vietējos spēlētājus vēl 14 – 15 gadu vecumā. Jāņem vērā, ka noslēgt līgumu var tikai brīdī, kad spēlētājam ir 18, bet lielie pasaules klubi labākos no viņiem līdz tam brīdim vēro ilgus gadus. Ir dažādi veidi, kā klubi cīnās par labākajiem jaunajiem supertalantiem. Bieži tas notiek veidojot kontaktu un palīdzot vecākiem, taču Āfrikā ir ļoti daudz ietekmīgu aģentu, kuriem ir milzīga ietekme uz jaunajiem spēlētājiem.

Protams, mēs nevaram konkurēt ar lielajām komandām, kuras par jaunajiem talantiem uzreiz droši maksā simtiem tūkstošu vai pat miljonus. Mēs meklējam spēlētājus aptuveni Austrijas, Šveices čempionātam, teiksim tā. Mums nav iespēju paņemt vēlamos spēlētājus no labākā plaukta, taču arī nedaudz zemākos plauktos ir pietiekami daudz perspektīvu spēlētāju. Mūsu mērķis ir viņus laicīgi pamanīt, vērot viņu izgausmi, vēlāk parakstīt, integrēt Eiropas futbolā un pārdot. Ideālajā gadījumā.

Pārdot spēlētāju no Latvijas uzreiz uz Eiropas Top5 līgām ir gandrīz neiespējamā misija, taču ir vairākas līgas Eiropā, kuru klubi var maksāt diezgan ievērojamus transferus, bet pašiem spēlētājiem kļūt par ideālu pieturas punktu vēlāk mēģinot izsisties Eiropas spēcīgākajās līgās. Tādi piemēri mums no Latvijas jau ir, kaut vai tā pati Beļģija vai Šveice.

Ne reizi vien dzirdēti stāsti, kad Eiropā ierodas futbolisti no Āfrikas, kuru vecums pasē neatbilst realitātei. Vai ir nācies ar to saskarties?

Liela problēma daudzās Āfrikas valstīs ir tāda, ka jaunie spēlētāji upurē skolu un agrā vecumā visu savu uzmanību velta tikai futbolam, redzot to kā vienīgo iespēju dzīvē kaut ko sasniegt. Treniņu apstākļi kopumā Āfrikā, ar retiem izņēmumiem, ir nožēlojami, labu laukumu tikpat kā nav, taču tajā pat laikā šiem jauniešiem ir liela motivācija. Daudzi no viņiem nāk no trūcīgām ģimenēm, bieži vien viņi paši precīzi nezina savu īsto vecumu.

Vairākos Āfrikas jauniešu čempionātos spēlētāju vecumu nosaka ar X-ray skenēšanu, kad tiek noskenēts rokas kauls. Tas ļauj noteikt aptuveno cilvēka vecumu. Liela problēma ir tāda, ka daudziem spēlētājiem no Āfrikas nemaz nav pases. Bieži vien viņu pirmā pase ir tā, ar kuru viņi dodas uz Eiropu. Daudzās Āfrikas valstīs nav centralizētas datubāzes, tādēļ šis vecuma jautājums tiešām pastāv. Parasti ir vieglāk ar tiem spēlētājiem, kuri ir spēlējuši savas valsts jaunatnes izlasēs, jo viņiem visiem pase jau ir. Mēs noteikti domājam par visām niansēm, arī šo. Es gan nerunāju par visu Āfriku, jo protams ir arī ļoti attīstītas valstis, kur nekādu problēmu ar personas dokumentiem nav.

Intervijas noslēgumam, kas vēl paliks tavā atmiņā no šī ceļojuma?

Mani nedaudz pārsteidza tas, ka gan Senegālā, gan Gambijā tu jūties ļoti droši. Esmu iepriekš bijis Nigērijā, kur tevi vienmēr pavada vairāki bruņoti apsargi, bet šeit nekas tāds nebija nepieciešams. Jā, kopumā dzīves līmenis nav augsts, taču gandrīz visi satiktie cilvēki bija ļoti patīkami un draudzīgi. Bieži pienāca klāt, vēlējās parunāt vai palīdzēt. Likās, ka viņi tiešām ir sirsnīgi.

Bija arī kāds interesants stāsts. Braucot no Dakaras uz mūsu nākamo pieturas punktu kādā pavisam mazā ciematā mums negaidīti saplīsa riepa, taču vietējie iedzīvotāji bija ļoti pretīmnākoši, to ātri salaboja un neko par to neprasīja.

Vēl atmiņā noteikti paliks redzētais Gambijā. Uz augstākās līgas spēlēm nāk aptuveni 10 000 skatītāju, bet no viņiem absolūti lielākā daļa bija vietējie jaunieši, pusaudži. Viņi skatās futbolu un to izbauda. Nav nekādas agresijas, nekādu lamuvārdu. Viņi vienkārši skatās futbolu un atbalsta abas komandas. Neko tādu nebiju redzējis. Tas labi raksturo Gambijas cilvēkus. Pozitīvi, draudzīgi un atsaucīgi. Šī ir valsts, kuru noteikti būtu interesanti vēlreiz apciemot arī kā tūristam.

Paldies par sarunu!